Druvēniete: referenduma dienā svinēs 80.jubileju.
Druvēniete: referenduma dienā svinēs 80.jubileju
Agrāk Pērlē bija dzirnavas, kurās mala miltus, darbojās pienotava, gateris. Tagad bijušajā pienotavā saimnieko un viena pati dzīvo Velta Kurme. Gluži apmierināta ar dzīvi.
“Strādāju savulaik par krejotavas vadītāju, pienācīgi pelnīju, audzināju trīs bērnus. Vienmēr bijušas darba pilnas rokas. Kad sākās juku laiki, es paliku uzticīga Pērlei, kaut gan bērni mani aicināja doties prom. Bet kur man būs tik labi kā šeit? Dzīvoju ar savu pensiju, kopju dārziņu. Man ir kūtiņa, sava saimniecība. Kā varu, tā saimniekoju. Par dzīvi nevajag raudāt,” saka V.Kurme.
Referenduma dienā viņas mājās būs viesības – viņa svinēs 80 gadu jubileju. Viņa saka, ka nav neviena, “pat ne Dieva, ne velna atstāta”, bet ir pārliecināta, ka savā mūžā vēl vēlas piedzīvot Eiropas laikus, tādēļ viņa referenduma dienā teikšot stingru jā vārdu. Gluži kā pie altāra.
Viņa atzīst, ka vislielākais dzīvesprieka noslēpums ir spēja sev pateikt: “Es varu.” Ja sāk žēloties un nīkuļot, cilvēks vairs nespēj darīt lielas lietas. “Es esmu redzējusi pirmos ulmaņlaikus, krievu un vācu laikus. Es vēl vēlos piedzīvot un izbaudīt arī Eiropas laikus,” piebilst Pērles iedzīvotāja, kas nevar sapņos iztēloties, kā nākotnē varētu mainīties un izskatīties šis Druvienas pagasta attālais nostūris.
Druvienas Silmačos tagad palikušas tikai četras mājas. Visiem piemājas saimniecībās ir govis, cūkas, dārzi un tīrumi. Neviens ar to naudu nepelna, saimnieko savām vajadzībām.
“Silmaču” muzeja vadītāja Sandra Āre atzīst, ka iedzīvotāju noskaņojums Druvienā, arī Silmačos esot nospiedošs. Cilvēki cīnās par izdzīvošanu, daži padevušies, tomēr cerība nav zudusi.
“Domāju, ka Eiropas Savienībā būs vajadzīgs “Silmaču” muzejs, būs vajadzīga Druviena. Man jau tagad reizēm ir tāda sajūta, ka ar vienu kāju esmu Eiropā. Tūrists, kas dosies uz Latviju, vēlēsies iepazīt arī tās kultūru, tāpēc vien būtu vērts braukt uz Druvienas “Silmačiem”. Te ir latviska vide. Atbraukušie austrālieši priecājas par pavasarī ziedošajām pienenēm, vācieši par zaļojošajām gobām,” saka S.Āre.
82 gadus vecā “Silmaču” māju iedzīvotāja Beatrise Āre smejot pažēlojas, ka viņai tikai divas rokas. Ja būtu četras, ar visām viņa balsotu par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). “Tā lielā lāča – Krievijas – puse mani ļoti biedē,” viņa piebilst. “Es dzīvoju kopā ar dēla ģimeni, tādēļ varu baudīt zelta vecumdienas. Es esmu laimīga. Ja man piešķirtu otru mūžu, arī tad citādas vecumdienas nevēlētos. Man patiktu to otru mūžu nodzīvot ES. Kad es piedzimu, Latvija bija Eiropā. Tādēļ es esmu pārliecināta, ka mēs piederam Eiropai. Vismaz es pati tā jūtos. Es esmu pārliecināta, ka ikvienam latvietim vēl būtu sev jāpajautā, kur viņš redz savu nākotni. Mēs nevaram visu laiku skatīties atpakaļ,” saka B.Āre.
Nu jau desmit gadus piezīmju kalendāros viņa ik dienas ieraksta mājās padarīto, par satiktajiem cilvēkiem, svarīgāko, kas ietekmē mājinieku dzīvi. Arī sestdien B.Āre piezīmju kalendārā ierakstīšot, kā viņa un mājinieki balsojuši referendumā. “Bez darba neiztikt. Visur jāstrādā, tikai jājautā, vai mēs to gribam. Kad pabraucu un paskatos uz Latvijas laukiem, redzu tuksnešus un aizaugušus laukus un tīrumus. Kad tas mainīsies?” jautā sirmā sieva, kas, neņemot vērā cienījamo vecumu, lasa bez brillēm, apdara mājas darbus, arī ravē un audzē puķes. Reizēm klusībā viņa uzraksta arī kādu dzejoli. Mīļajiem un savai sirdij.
