“Dzirkstele” savā e-pastā saņēmusi interesantu sūtījumu no kāda, kurš gan ir nosaucis tikai savu vārdu – Viktors. Vīrietis vēlas publiski palepoties ar savu 9.oktobra atradumu. Viņš raksta: “Vēlējos parādīt lielos pūpēžus, kurus aizpagājušajā svētdienā laukos atradu un nofotografēju. No sākuma domāju, ka tur ir tikai trīs sēnes, bet pastaigājot netālu zālē atradu vēl divas. Trīs pūpēži ir brūni un divi balti, bet vairāk gribēju izcelt tieši lielo eksemplāru. Tas ir 50 centimetrus liels, un blakus vēl pieliku mērlenti, lai var tiešam saprast pūpēža izmērus.”
Biologi sēņotājus var iepriecināt ar vēsti, ka ēdami ir gandrīz visi Latvijā sastopamie pūpēži, atskaitot cietpūpēžus (Scleroderma), kuru augļķermeņiem ir biezi, ādaini vai korķaini apvalki. Jauns ēdams ir arī milzu apaļpūpēdis (Langermannia gigantea), kura vairākus eksemplārus šoruden pļavā ir atradis Viktors. Milzu apaļpūpēža augļķermeņi ir lieli, lodveidīgi un sasniedz 10 – 50 centimetru diametru. Aug ganībās, pļavās, dārzos, skrajos krūmājos vasarā un rudenī. Maltītei pūpēžus gatavo tāpat kā citas sēnes. Sākumā pūpēdim nogriež mizu. Pusstundu vāra sālsūdenī, tad tas saplok tik plāns kā plācenītis. Pēc tam sagriež gabaliņos un uz pannas cep. Lai būtu smeķīgāk, klāt pieliek žāvētu speķi, sīpolus. Obligāti klāt lej krējumu, citādi nav garšīgi. Mērci ēd ar kartupeļiem. Zupai pūpēži neder, jo ir pārāk glumi.
