Privāta slimnīca, privāta lieta, bet naudu no valsts prasa – tā te bļaustās visi pa labi un pa kreisi, manu laulāto draudzeni Antoniju ieskaitot. Nu un?! Kas tur slikts? Galvenais, ka slimnīca ir. Un naudu dabū, kamēr citām slimnīcām valsts parāda pigu! Kas tur slikts, ja tas ir biznesa projekts? Tā tam ir jābūt! Un, starp citu, tā vienmēr ir bijis! Arī vecajos labajos laikos. Zinu, ko saku, jo bez pārtraukuma esmu kontaktā ar medicīniskajam spirtam tuvu stāvošām personām. Uzskatu – ir mums tomēr jābūt patriotiem. Jābeidz zākāties! Tā domāju es un vēl daži. Pārējie spītīgi negrib atzīt acīm redzamo. Bet gribas domubiedrus!
Brīžos, kad man galīgi nesaskan… pat ar laulāto draudzeni, es zvanu Mudītei. Viņa ir cilvēks, kuram varu izliet sirdi un pajautāt padomu visās dzīves situācijās. Uzspaidu savā mobilajā vajadzīgo numuru un… izdzirdu labi pazīstamo, mīlīgo balsi. Saku: “Sveika, Mudīt, te Antons ir piezvanījis. Gribas papļāpāt…” Šī pretī smej, ka labprāt patērzētu, bet tas man dārgi izmaksāšot. “Es pašlaik atrodos Arābu Emirātos,” vieglprātīgi iespurdzas Mudīte un piebilst, “netaisos tik drīz braukt atpakaļ.” Joks vai kā? Nezinu i, ko domāt. Vai viņa dzīvo Arābu Emirātos? Labi. Neesmu skaudīgs. Sāku ar komplimentiem. Saku, ka man pietrūkst Mudītes smaida, kas skurbina pat vairāk par medicīnisko džunguli. Un ka attālinātā Mudīte vismaz ir brīva no šejienes intrigām. Kā saka, nav sasniedzama. Stāstu klausulē ātri, lai pēc iespējas lētāk paspētu pateikt, cik vien var daudz: “Eh, Mudīt, kas te, pie mums, notiek… Visi bļauj, ka valstij slimnīca nozagta. Mudīt, kā man ir pieriebies šis negatīvisms, šī dzeltenā prese! Ko mēs gribam panākt? Lai mums vispār uz vietas nebūtu nekādas medicīnas? Žurnālisti ir stulbi. Nav taču kompetenti! Bet grib būt ceturtā vara. Nopirkti!”
Pēkšņi Mudīte maigā un vienlaikus cietā balsī nogriež kā ar nazi: “Par to es vairs negribu runāt, tas viss ir pagātne!” Es vēl nepadodos, gribu tēmu turpināt un saku, ka aizstāvu slimnīcas tagadējo vadību, jo uz Friča palagiem un gultām vairs kvalitatīvu medicīnisko aprūpi nenodrošināt, tas laiks ir pagājis. “Mudīt, pat manā mājā visi Friča dāvinātie palagi sen jau noplīsuši! Un tavā gan jau arī!” klāstu es.
Klusums klausulē. Vēl gribu pateikt: “Mudīt, bet slimnīcas bijušās palīgsaimniecības traktors joprojām ducina vienā privātajā īpašumā, kas pieder paši zinām, kam.” Šo teikumu norunāju un tikai tad saprotu, ka saruna jau pirms brīža ir pārtrūkusi. Uzmetu lūpu. Vai tiešām… nosvieda klausuli? Pārbaudu savu telefonu. Fū… Nē taču! Mudīte ir nevainīga. Man kredīts beidzies. Bet… varētu jau kādreiz viņa arī man pati piezvanīt. Nevis tikai es viņai. Tā jau ir – kas no acīm nost, tas no sirds laukā. Bet es tomēr Mudīti atceros. Kā tajā dziesmā dzied: “Kā var aizmirst, kā var aizmirst meiteni, ko…”
