Mūsu senčos bija izteikta cieņa un mīlestība pret visu dzīvo. Kad lasām dainas, to visu tur atrodam. Šodien sāp sirds, redzot, ka daudzos tas ir zudis.
Mūsu senčos bija izteikta cieņa un mīlestība pret visu dzīvo. Kad lasām dainas, to visu tur atrodam. Šodien sāp sirds, redzot, ka daudzos tas ir zudis.
Ir gadījumi, kad tiek mērdēti badā mājlopi, kad suņi nomirst pie ķēdes. Apbrīnoju tos, kas pie savas mājas var nocirst visus lielos, vecos kokus tikai tāpēc, lai tos pārdotu. Vai tiešām cilvēki mirst badā un neredz citu izeju? Tas ir pārsteidzoši. Vienmēr līdz šim biju domājusi, ka latviešu zemnieka sēta atšķiras tieši ar īpašo attieksmi pret dabu. Krievijā sādžās padomu laikā redzēju, ka pie mājām nav neviena kociņa vai krūmiņa. Bet latvietim tas vienmēr bijis likums: pie mājām ir jābūt kokiem.
Nesaprotu, kā var izcirst visus mežus. Lauciniekiem bieži vien pat neinteresē, kādi putni vai dzīvnieki tur dzīvo. Ir pat tā, ka saimnieks jūtas nelaimīgs, ja kāds dabū zināt, ka viņa privātajā mežā ir ērgļa vai stārķa ligzda. Tad uzreiz ir problēmas! Lai gan… šodien tas nevienu vairs neaptur. Gadās, ka visriņķī nocērt kokus un vienu, kurā ir ligzda, atstāj. Diemžēl tas neko vairs nedod. Putniem ir vajadzīga sava vide, vecie meži un vientulība. Viņi nepaliks klajā vietā. Tāpēc man liekas, ka par dabas aizsardzību laukos ir jārunā vēl vairāk nekā pilsētā.
Uzskatu, ka turpmāko gadu laikā Latvijā būs izmaiņas dzīvnieku pasaulē. Un tas notiks tāpēc, ka pārāk nežēlīgi un bezsakarīgi izmainās vide, kurā dzīvo putni un zvēri.
Gunta Cunska, Jumurdas briežudārza saimniece
