Nu īsti rudenīga atzīšanās! Uz dzeltējošu lapu klājiena pīlādžogu burti – “Mīlu Tevi”. Skaisti. Vienreizēji. Neaizmirstami. Kāds kādam to veltījis no sirds. Iztēlē vēroju šo ainu un minu – kas? Bērns?
Nu īsti rudenīga atzīšanās! Uz dzeltējošu lapu klājiena pīlādžogu burti – “Mīlu Tevi”. Skaisti. Vienreizēji. Neaizmirstami. Kāds kādam to veltījis no sirds. Iztēlē vēroju šo ainu un minu – kas?
Bērns? Centīgi un apzinīgi, rūpīgi lapu pie lapas izkārto zālienā, tad soli atkāpjas un priecājas par krāšņo lapu klājienu. Daudz vairāk piepūles un pacietības prasa nepaklausīgo burtu savaldīšana. Un tad – dzirkstošs prieks bērna sejā, bet kāda cita acīs tas noteikti izsauca valgu mirdzumu.
Puisis vai meitene? Varbūt tas ir kautrs pirmās mīlestības apliecinājums? Krēslas stundā kā liels noslēpums radīts. Kaut kā neparasta un bezgala mīļa meklējums. Vai arī – pēkšņi radusies jauka doma, vēlēšanās kādu pārsteigt?
Bet varbūt tā ir kāda nokavējusies atzīšanās, kur visvairāk pūļu prasīja vārdu izvēle? Uz šī mazā zemes pleķīša taču vajadzēja radīt veselu gleznu un pateikt pašu būtiskāko! Nepateikto un tik ļoti gaidīto.
Varbūt šos vārdus bija svarīgi izlasīt no kāda daudzstāvu nama loga? No rīta atverot aizkarus vai dienas gaitā paveroties pagalmā.
Bet varbūt tos radījis kāds optimists, kas ikvienam vēlas dāvināt košu mīlestības saliņu? Katram garāmgājējam, katram nedaudz nosalušajam un sasirgušajam. Arī aizlidojošai dzērvei un krītošai lietus lāsei. Varbūt tie aizdegs cerību liesmu kādā aiz ilgām apdzisušā skatienā?
Man blakus apstājās soļi. Gurdeni un lēni. Pat neatskatoties nojautu – dzīves ceļā līkločus izgājuši. Tad saklausīju klusu nopūtu: “Cik skumji. Vīstošās lapās pīlādžu rūgtums…”
