Vakar apritēja 99 gadi kopš lielā notikuma, ko komunisti dēvēja par Lielo oktobra sociālistisko revolūciju. Šis notikums visā pasaulē jau tolaik un arī tagad tiek vērtēts ļoti pretrunīgi. Un tāpēc arī pašā Krievijā un daudzas valstis visā pasaulē šos notikumus dēvēja pavisam citos vārdos. Turpmākajos gados izveidotā boļševiku valdība ar lielo Ļeņinu priekšgalā izveidoja Padomju Savienību, kura pastāvēja līdz 1991.gadam. Un šos laikus jau atceras liela daļa no mūsu iedzīvotājiem. Pieļauju, ka lielākā daļa jauniešu nezinās, kas ir kreiseris “Aurora”, kura zalve kalpoja par signālu Ziemas pils ieņemšanai, un varbūt to arī nemaz nevajag, ja vien viņi savu profesiju turpmāk negrib saistīt ar vēsturi, jo, lai kā arī mēs to negribētu, tā ir arī mūsu vēsture, no kuras nekur nevar sprukt. Un šajā vēsturē piedalījāmies arī mēs. Ar iešanu darbaļaužu demonstrācijās, plakātu un transparentu nešanu un nosalušām rokām un deguniem par godu lielajam notikumam. Ar atbildēm uz patriotiskiem saukļiem, kuri atskanēja no tribīnes iepretim kultūras centram. Interesanti, ka līdzīgas sajūtas rodas, vērojot ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu. Kurš padomju laikos gāja demonstrācijā aiz iekšējas pārliecības, kurš “labprātīgi” piespiedu kārtā, taču rezultāts bija panākts. Pozitīvs vai negatīvs? Par to tagad grūti spriest, jo vismaz mēs, jaunieši, to sapratām tā, kā to mums skaidroja skolā. Un mums likās, ka tas ir pareizi. Laikam ejot, mainās izpratne par visiem šiem notikumiem, un ne tikai brīvību atguvušajām tautām, arī pašā Krievijā. Pēdējos gados šo dienu par svinībām arī kaimiņvalstī nu nekādi vairs nevar nosaukt. Līdz ar mūsu psiholoģiju, izpratni un pārliecību ir mainījušās arī mūsu iespējas, un, ko atbalstīt vai kam pretoties, mēs tagad varam izlemt paši un katrs varam lasīt savu vēstures grāmatu. Lai arī “Aurora” pēc nogremdēšanas ir atjaunota un nu vēl arī restaurēta, cerams, ka tās zalve vairs neatskanēs nevienā virzienā.
