Grobiņa ir sena pilsēta Kurzemes rietumos Ālandes upes krastos, šobrīd arī novada centrs. No Grobiņas līdz Liepājai ir 12 kilometri, līdz Rīgai – 211 kilometri. Grobiņas vārds cēlies no kuršu vārda “gruobīns”, kas nozīmē – skābaržu mežs. Tā ir senākā rakstos precīzi norādītā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā. Kā Zēburga (Jūrpils) tā pieminēta 854.gada notikumu aprakstā Rimberta hronikā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Grobiņa bija viena no sava laika nozīmīgākajām vikingu pasaules vietām Baltijas jūras austrumu daļā.
Prot piesaistīt uzmanību
Grobiņas centrā atrodas pilskalns jeb Skābarža kalns, kur aug 23 skābarži un uz kuru var nokļūt ar prāmi – mēs gan neriskējām. Aplūkojām to, kas palicis pāri no iespaidīgās viduslaiku pils ar bastioniem. Interesanti, ka drupas bija izrotātas ar mākslīgajiem ziediem. Ap Dzirnavu dīķi izveidota labiekārtota promenāde un skatu platformas. No skatu vietām paveras skaista ainava uz pilskalnu, ūdenskrātuvi un viduslaiku pilsdrupām. Ejot pa promenādi, ieraudzījām vairākas plāksnes ar citātiem no Zentas Mauriņas un Raiņa darbiem. Tas radīja interesi par to, kāpēc tieši viņu citāti. Izrādās, ka rakstniece, tulkotāja un filozofe Zenta Mauriņa, kas dzimusi 1897.gadā Lejasciemā, no 1898. līdz 1921.gadam dzīvojusi Grobiņas doktorātā. Savukārt Rainis Grobiņas cietumā pavadījis vienu nakti, par ko liecina mākslīgi izveidota cietuma siena ar lodziņu, kur piestiprināta plāksnīte ar Raiņa krūšutēlu un uzrakstu “Šajā vietā Grobiņas cietumā 1897.gadā bija ieslodzīts Rainis”.
Kas vienam lieks, otram – vajadzīgs
Grobiņā atrodas arī sadzīves atkritumu poligons “Ķīvītes”, kurā vienā gadā vidēji tiek atvestas
40 000 tonnas atkritumu. Poligons kā poligons, bet – tur ir arī muzejs, kas nosaukts par nenovērtēto lietu muzejs. Kad poligona darbinieki atkritumos pamana kaut ko vērtīgu, viņi to nodod muzejam. Muzejs darbojas otro gadu, un pagājušajā gadā to apmeklējuši 800 tūristi.
Pirmais, ko pamanām pie poligona, ir četri milzīgi vides objekti. Izrādās, šovasar atkritumu poligonā “Ķīvītes” un Kapsēdes pamatskolā norisinājās pirmais jauniešu apmaiņas projekts “LoCoEco2”, kad 24 jaunieši no Latvijas, Gruzijas, Ukrainas un Polijas izveidoja četrus vides objektus no atkritumiem: milzu dinozauru, iglu no automašīnu riepām, Fēniksu, kas atdzimis no atkritumiem, un mūziķu grupu. Tie izvietoti pie neliela dīķīša, kurā zied ūdensrozes. Bet tālāk redzams milzu atkritumu kalns, kas rūpīgi nosegts.
Nenovērtēto lietu muzejs iekārtots vienā telpā un nav liels, tomēr apskatāmie priekšmeti ir diezgan iespaidīgi. Vērtīgākais atradums ir pirmā zināmā lībiešu mākslinieka Jāņa Beltes (1893-1946), saukta arī par Kriņķeļu Jāni, glezna, kas kādam kļuvusi lieka. Kolekcijā ir arī vēsturisks vērpjamais ratiņš, pūralāde, pastalu pāris, Ulmaņlaiku fotoalbumi, 19.gadsimta sieviešu tualetes skapītis, dažādu laiku šujmašīnas, elektroierīces, radioaparāti, kā arī 1960.gadā gleznots Ļeņina oriģinālportrets masīvā zeltītā rāmī un pat klavieres.
