“Arī tad, ja sirdī kāds skrāpē kā kaķis ar asiem nagiem, pie cilvēkiem jādodas ar smaidu. Tā vieglāk dzīvot pašai,” tā domā Galgauskas pagasta padomes priekšsēdētāja Irēna Biezā.
“Arī tad, ja sirdī kāds skrāpē kā kaķis ar asiem nagiem, pie cilvēkiem jādodas ar smaidu. Tā vieglāk dzīvot pašai,” tā domā Galgauskas pagasta padomes priekšsēdētāja Irēna Biezā.
Arī apkārtējiem tad ir daudz patīkamāk pienākt tuvu klāt un pateikt savu bēdu. Varbūt tādēļ viņu biežāk dēvē nevis par pagasta priekšsēdētāju, bet vienkārši par Irēnu. Viņa pirmdien svinēs skaistu dzīves jubileju, bet 1.oktobrī apritēs 20 gadi, kopš viņa ir pagasta “galva”. Pati smej, ka, paskatoties uz šiem skaitļiem, viņu pārņemot sajūta, vai tiešām tik daudz?
– Kas bijis jūsu dzīvē skaistākais?
– Dzīves labākie gadi ir pagājuši, nu jāskatās uz otru pusi. Kā nekā – pusgadsimts. Pati jau nejūtu, ka man 50 gadi, bet kad tā nopietnāk iedomājos – ārprāts, tas taču briesmīgs skaitlis! Bet, atskatoties atpakaļ, šķiet, ka ir daudz laba izdarīts. Bērni ir izaudzināti. Ģimenes dzīve ir bijusi un ir skaista. Vīrs man ir dzīves dāvana, līdz ar to laulības dzīve ir veiksmīga. Ja man tagad būtu 18 gadi un kāds prasītu, kā es vēlētos nodzīvot dzīvi, es izvēlētos iet šo pašu ceļu. Nemainītu to ne pret ko.
– Jaunībā jāpieņem lēmums mūžam – kur ir garantija, ka vīrs vai sieva derēs visai dzīvei?
– Jaunībā mēs par to daudz nedomājam. Vai tā nav? Mana iepazīšanās un mīlestība veidojās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Studenti bija forši. Man vienkārši paveicās atrast īsto. Es kā pārtikas tehnologs atradu lauksaimniecības mehanizatoru, vai varbūt viņš ieskatījās “putriķī”. Tas bija skaists laiks, kurā es vēl joprojām domās labprāt atgriežos un atmiņās sasildos.
5.kursā apprecējāmies un atnācām dzīvot uz vīra dzimto pusi, jo es pati pasaulē esmu nākusi un augusi Krāslavas rajonā. Tā nu mēs kļuvām par vecākiem trim bērniem – Rinaldam (27 gadi), Ivetai (25 gadi) un Renāram (14 gadi). Vecākie bērni jau bija izauguši lieli, un gribējām vēl kādu paauklēt. Smējāmies, ka pirmie divi radīti valstij, bet mazākais – sirdij, lai ilgāk varam pie sevis paturēt bērna radīto mīļumu. Es vienmēr esmu mīlējusi bērnus un tagad, kad gaidu mazbērnu, jūtu, ka mīlēšu viņu vēl vairāk. Tieši gaidāmais mazbērniņš man tagad ir dzīves mērķis, kādēļ cīnīties un dzīvot. Tas man dod spēku.
– Vai sievietei nav bijis grūti tik ilgus gadus būt par pagasta vadītāju?
– 1983.gada 1.oktobrī sāku strādāt ciema padomes izpildkomitejā par priekšsēdētāju. Tādēļ šoruden ar lepnumu varu teikt, ka man ir dubultjubileja. Es esmu ļoti emocionāla, vienmēr vietā un nevietā jāraud. Tomēr šis amats mani ir arī stiprinājis. 20 gados visādi ir bijis, nebūt ne viegli. Kad sāku strādāt, ciema padome nebija nekas, tad pagasta centrs bija kolhozs. Atmodas laikā palika tikai pagasts, kur visi iedzīvotāji nāca katrs ar savu problēmu un jautājumu. Šajos gados es esmu iepazinusi visus pagasta iedzīvotājus, ir būts katrā mājā. Man ir svarīgas cilvēciskās attiecības, tādēļ pēc katras asākas vārdu pārmīšanas man ir sirdsapziņas pārmetumi, naktī nespēju gulēt. Reizēm sirds sāp, ka visu labo, kas ir iecerēts, nevar izdarīt. Ceru, ka cilvēki saprot, ka tas ir līdzekļu trūkuma dēļ. Tomēr, lai cik grūti, mēs visu esam saglabājuši, pat attīstījuši. Interesanti, ka, atnākot strādāt, mans pirmais darbs bija Galgauskas kultūras nama remonta veikšana, bet savu 20 gadu darba jubileju sagaidu ar nodegušu kultūras namu un atkal par to cīnos. Tagad ir iegūts kredīts jumta uzlikšanai, savukārt Ministru kabinets investīcijas kultūras nama atjaunošanai līdzekļu trūkuma dēļ nepiešķirs, kaut gan atzīst, ka tas ir nepieciešams un nozīmīgs objekts. Bet es ticu, ka mēs dabūsim naudu. Pagastā kultūras nams būs!
– Vai nav gribējies kādreiz būt vājai, kuru vajag žēlot?
– Ģimenē man ir tā miera osta un oāze, kur mani žēlo. Tur man ir mīlestības un saticības vieta. Gadās jau darba kreņķus pārnest arī mājās, bet tur tie neviļus izplēn, vienkārši pazūd. Reizēm esmu domājusi, ja man nebūtu tik laba ģimene, vai es varētu tik ilgus gadus ar visu sirdi darīt šādu darbu? Es sevi neuzskatu par priekšnieci, man darbā ar visiem ir labs kontakts, arī ar pagasta ļaudīm. Protams, ir jau arī pa kādam nelabvēlim, bet es par to nebēdāju. Tāds darbs. Es ilgi sevī neturu dusmas.
Esmu sapratusi, ka dzīves laikā jāmācās sadzīvot. Nevar domāt tikai par sevi. Sīkās ķildas ne pie kā laba nenoved. Es to esmu iemācījusies no sava vīra, kas ir kluss un mierīgs. Kad ir kāds nejauks brīdis, iedomājos, kā rīkotos Jānis ar savu pacietību. Tas noder.
– Jums skaistākie dzīves notikumi saistās ar rudeni, arī laulības dzīves sākums pirms 28 gadiem?
– Tādēļ man rudens patīk. Man patīk tā krāsainība un krāšņums. Man raudāt gribas, kad krīt sniegs. Nezinu, kādēļ. Varbūt tāpēc, ka tad ir atkal pienākusi dabas maiņa, varbūt tikai tādēļ, ka katra sniegpārsliņa ir tik skaista. Ai, man jau acis tādā slapjā vietā! Ja es redzu, ka kāds raud, gribot negribot man ir jāraud līdzi.
– Jūs esat galgausniešus arī laulājusi un izvadījusi pēdēja gaitā?
– Nekad nebiju domājusi, ka man nāksies kādu izvadīt pēdējā gaitā. 20 gados esmu izvadījusi vairāk nekā 70 cilvēkus, tikai galgausniešus. Sākās ar to, ka bija nomiris vientuļš cilvēks, bet nebija neviena izvadītāja. Es biju ar mieru izvadīt. Tad sapratu, ka man tas izdodas un, patiesi, es visus šos cilvēkus pazīstu, par katru man ir ko teikt. Tomēr līdz ar to ir arī sāpīgāk. Nāve mēdz būt nežēlīga, tā neprasa, vai esi jauns vai vecs, bet tad es sevi un arī aizgājēja tuviniekus mierinu ar domu, ka viņā saulē, iespējams, būs iespēja atkal satikties un nesteidzoties izrunāties par to, kas šeit, uz zemes, palika nepateikts.
Nē, labāk runāsim par priecīgo. Es esmu salaulājusi vairāk nekā 60 pārus. Kāds prieks to darīt! Tad es skatos uz šiem jauniešiem kā uz saviem bērniem. Tajā mirklī viņi visi ir tik skaisti. Es varu tikai vēlēt, lai dibinātā ģimene ir ilgdzīvotāja.
– Jūs spēlējot arī Galgauskas dramatiskajā teātrī?
– Man patīk teātris. To, kas notiek uz skatuves, es iztēlojos kā dzīvi. Es netēloju, esmu patiesa. Man bieži tiek tās kalpoņu lomas. Kā nekā pagasta padomes deputāts ir tautas kalps, tādēļ man nav nekādu problēmu kalpot arī uz skatuves (smejas).
– Vai jūs vēlētos kluso Galgausku nomainīt ar citu dzīvesvietu?
– Nekad. Man nepatīk lielpilsētas troksnis un burzma. Tad, kad bērni atbrauc ciemos, viņi saka, ka mājās, Galgauskā, gūst mieru. Kā man patīk to dzirdēt! Tas vien pierāda, ka esam pratuši saglabāt īstas mājas, kurās katrs jūtas laimīgs. Es esmu bara cilvēks. Es vientulībā nevarētu dzīvot. Jau tad, kad studēju, es kopmītņu jautro dzīvo nemainītu pret labu īrētu dzīvokli, kur vakaros man būtu jāskumst vienai.
Es nekad neesmu baidījusies no darba. Pat tagad, kad veselība nav tik laba, es esmu pielikusi pilnu pagrabu ar gurķiem, sēnēm un salātiem. Gan jau bērniem un arī pašiem pa garo ziemu viss noderēs. Kad ļaujas optimismam, tad daudz var panākt, arī laukos. Un saprast to, cik dzīve ir skaista. Es no sirds varu teikt – es gribu dzīvot!
***
Ko citi saka par gaviļniecei
Galgauskas pagasta padomes sekretāre Irēna Melne:
– Irēna labi vada pagasta darbu. Es esmu pārliecināta, ka par pagasta priekšsēdētājām jābūt tikai sievietēm. Cilvēkiem pie šāda priekšnieka vieglāk vērsties, Irēna prot uzklausīt un palīdzēt. Es viņai novēlu vēl ilgi vadīt pagastu!
Galgauskas pagasta bibliotēkas vadītāja
Dzidra Matīsa:
– Viņa ir mērķtiecīga, ar lielu darba mīlestību un uzņēmību. Irēna atbalsta pagasta kultūru un izglītību. Kopā ar viņu ir droši. Reizēm šķiet, ka mēs strādājam kopā daudz ilgāk par 20 gadiem. Irēnai vēlu izturību, spēku, enerģiju un veselību!
Stradu pagasta padomes priekšsēdētāja Anna Vīgante:
– Irēna ir ar atvērtu dvēseli, ar prasmi dzīvot cilvēkiem un lielu gara stiprumu. Viņai ir ilgstoša pieredze politikā, jo rajonā kā pagasta padomes priekšsēdētāja ir nostrādājusi visilgāk. Es viņai vēlu neaizmirst skaistās dienas. Dienas, kad viss bija labi. Piepildīt savas domas ar prieku, savu sirdi ar saticību, mīlestību un savu muti ar smiekliem. Tad viss atkal būs labi!
