Vienā dienā pasaule jūtas kā jaudīgu zemestrīci pieredzējusi. Notikumi ASV pat galīgam naivulim var likties ne gluži kaut kas no pārējās pasaules izolēts, jo runa ir par vienīgo superlielvalsti, kuras ekonomika reizes divdesmit pārspēj mūsu kaimiņzemi Krieviju. Visus pēckara gadus ASV vairojusi savu ekonomisko un militāro potenciālu un vienlaikus pildījusi sava veida starptautiska žandarma lomu. Tieksme iejaukties citu zemju lietās daudzus gadu desmitus piemitušas tikai ASV un Krievijai (PSRS). Var jau skandināt par amerikāņu piekopto neokoloniālisma politiku, par citu tautu ekspluatāciju, bet paraudzīsimies, ar kādu dzīves līmeni mūsdienās var lepoties amerikāņu balstītās valstis – Izraēla, Japāna, Dienvidkoreja, Taivāna, jā, arī Vācija un citas Rietumeiropas valstis, kurām no drupām atdzimt palīdzēja tieši ASV. Savukārt Maskavas atbalstītās zemes nekur tālāk par Ziemeļkoreju, Venecuēlu, Kubu vai Mongoliju nav tikušas. Tāda ir realitāte. Pēdējā laikposmā arī Eiropa aizvien vairāk zaudē pozīcijas, pat tad, ja eiropieši spēj radīt kaut ko patiešām inovatīvu, līdz gatavai produkcijai to spēj realizēt ASV vai Ķīna.
Ir pieņemts uzskatīt, ka amerikāņu interese citos kontinentos saistāma galvenokārt ar tieksmi sagrābt pieeju naftas atradnēm. Tā gan ir tikai maza daļa patiesības, jo transnacionālais kapitāls darbojas daudz plašākā frontē, kur pirmajā vietā ir bankas un vērtspapīru tirgus. Savukārt naftas un gāzes ASV tagad pietiek arī bez importa.
Slānekļa naftas un gāzes ieguves tempi zināmā mērā daļā sabiedrības veicina izolacionisma tendences, sak, mēs paši bez pārējās pasaules tiksim galā. Zīmīgi, ka Donalds Tramps, kaut miljardieris būdams, nav saistīts ar starptautisko kapitālu, jo pamatos ir darbojies savas valsts robežās.
Pirmie pēcvēlēšanu komentāri uzsver faktu, ka noticis protesta balsojums, jo pēdējās desmitgades laikā miljoni cilvēku zaudējuši darbu tajos štatos, kur dominē tradicionālās rūpniecības nozares un lauksaimniecība. Cilvēki, kas agrāk pieraduši strādāt pie konveijera vai grozīt traktora kloķus, pēkšņi jūtas maz pieprasīti, jo modernās tehnoloģijas viņiem ir gatavā Ķīnas ābece. Tā ir viena no mūsu laikmeta problēmām visā puslīdz attīstītajā pasaules daļā, ko daudzi vēl neapzinās. Tuvojas laiks, kad darba tirgū kļūs aizvien mazāks pieprasījums pēc cilvēkiem ar – mūsu izpratnē – pamatskolas izglītību, un šī iemesla dēļ rodas un radīsies daudzmiljonu nepieprasītie arodi. Ne velti tepat Latvijā redzam, ka primitīvas ražotnes saviem darbiniekiem nespēj nodrošināt pat minimālo darba algu, kamēr modernizētās rūpnīcas un zemnieku saimniecības iztiek ar nelielu darbinieku skaitu. Cilvēki mēdz būt konservatīvi, piemēram, pirmajos pēckara gados ASV fermeri neparko negribēja zirgu vilkmes mašīnas nomainīt pret traktoriem, un tad situāciju mainīja negaidīta zirgu slimības epidēmija. Līdzīgi franču zemnieciņi ietiepīgi turējās pie vēršu vilcējspēka, kamēr valdība par mehanizācijas ieviesēju atrada speciālistu starp Latvijas bēgļiem, proti, tāds bija Kazdangas tehnikumu beigušais Jēkabs Daizis.
Tāda ir mūsdienu virzība, un varam tikai noprast, ka lieko cilvēku kļūs aizvien vairāk. Un tas viss apvienojumā ar migrācijas plūdiem, un neba visi miljoni migrantu varēs pārtikt no kebabu gatavošanas. Minētā situācija izvirza jaunas prasības izglītības sistēmai, jo cilvēki bez nopietnas profesionālās sagatavotības spēj tikai klaigāt un paģērēt no valdības.
Mazāk izglītoto cilvēku raksturīga pazīme ir visai ierobežotas kultūras piedāvājuma prasības. Faktiski runa ir par tā saukto masu kultūru. Šoreiz tautas vairākums izšķirošajos štatos nobalsoja par estrādiski jaudīgāko Trampu. Bet vilšanās būs neizbēgama.
Praksē Trampam būs gandrīz neiespējami īstenot savus juceklīgos solījumus, jo valsts, kurā ir visvairāk miljardieru, nav viegli grozāma pēc atsevišķu prezidentu vēlmēm. Nesenā pagātnē vēlēšanās uzvarēja tas kandidāts, par kura atbalstīšanu vienojās ASV superbagātnieki. Tiesa, tagad Tramps pats izrādījās gana bagāts, lai izskatītos neatkarīgāks, bet savas intereses ir arī tām ģimenēm, kuras tradicionāli pieskaita masonu ložai vai pat iluminātiem. Šo ļaužu arsenālā ir visai radikāli līdzekļi, ieskaitot vīrus ar snaipera šautenēm.
Gaviles valda Maskavā, jo Putina komanda cer, ka Tramps spēs atcelt gan ekonomiskās sankcijas, gan neliks šķēršļus Kremļa tieksmēm pēc impērijas atjaunošanas. Krievijā Putinam pašlaik nopietna opozīcija nav domājama, vismaz pagaidām. Un krievu tauta ir labi norūdīta dzīvot skarbos un pieticīgos apstākļos. Jau Oto fon Bismarks savulaik secinājis: “Krievija ir bīstama tieši ar savām niecīgajām prasībām.” Tas gan attiecināms tikai uz tautas masām, ja runājam par varas eliti, tad Kremļa prasības ir galvenokārt teritoriālas. Putins uzskata, ka valsts varenību nosaka teritorijas milzīgums, tāpēc iekārotās kaimiņzemes liekas labākas par savām sibīrijām. Nelaime tikai tā, ka šīs zemes apdzīvo kaut kādas limitrofu tautas.
Pagaidām vērosim, kādus jaunumus pasaulei sagādās par superlielvalsts prezidentu ievēlētais Tramps. Un sapratīsim arī to, ka neviens cilvēks pasaulē, lai cik ideāls būtu, nav spējīgs izdarīt neko tādu, lai visa cilvēce justos laimīga un dzīvotu bez rūpēm un sarežģījumiem. Amerikā ir tā īpatnība, ka vidusmēra pilsonis bija pieradis par savu labklājību parūpēties pats. Bet tagad šis pilsonis jūtas kā no laivas izlidināts, jo kaut kādi mistiski ekonomikas likumi viņam šo iespēju liedz. Tā ir tā nācijas daļa, kas balsoja par Trampu, kamēr patiesi izglītotā un varošā nācijas daļa palikusi zaudētājos, jo varastrīce sašķobījusi ne vienu vien pierastu sapņu torni.
