Kādreiz populārs bija teiciens, ka tas neesot īsts vīrietis, kas nav dienējis armijā. Reti kuram padomju gados karaklausības apliecību rotāja ieraksts – “dienestam nav derīgs”.
Kādreiz populārs bija teiciens, ka tas neesot īsts vīrietis, kas nav dienējis armijā. Reti kuram padomju gados karaklausības apliecību rotāja ieraksts – “dienestam nav derīgs”. Domājams, ka tas bija gluži vai goda un cieņas jautājums, ja dienests kaut kādu iemeslu dēļ bija liegts. Laikam ritot, teiciens ir zaudējis spēku, jo armija vairs nav līdzeklis, ar kura palīdzību var iegūt rūdījumu. Vienai daļai jauniešu armijas gaitas iet secen, jo dienestā nevar doties veselības problēmu dēļ. Šādu jauniešu skaits ar katru gadu palielinās. Puišus, kam šodien tomēr nākas pildīt šādu pienākumu pret valsti, dienests nebaida. Viņi apzinās, ka tādas grūtības kā padomju laikos – trīs skarbus gadus jūras flotē vai tālajos Ziemeļos, cīņu starp dzīvību un nāvi Afganistānā – armija vairs nesagādā. Pārfrāzējot kādas populāru reklāmas tekstu, iznāk, ka tagad dienests ir tuvāk mājām un tuvāk vieglākai dzīvei.
Bet kā tad var iegūt vīrišķību un kur sievietes lai ņem vīrišķīgu vīrieti sev blakām? Visi zina, ka labu rūdījumu cilvēkam sniedz dzīve un tās radītās grūtības. Neatklāšu neko jaunu (visi to labi zina!), ka mūsdienās nereti ar vīrišķību apveltītas sievietes, nevis vīrieši. Protams, tas nav attiecināms uz visiem stiprā dzimuma pārstāvjiem, tāpēc, lai piedod tie, kurus šis izteikums aizskar. Mēdz būt tā, ka sievietes ir apmainījušās lomām ar vīriešiem, jo dažādu apstākļu dēļ ir spiestas darīt daudzas tādas lietas, ko nemaz nevarētu nosaukt par sievišķīgām.
Arī to nevar noliegt, ka daļa sieviešu pašas vainojamas pie tā, ka izlaidušas vīriešus. Darbā uzņemas izdarīt darbus viņu vietā, jo vieglāk taču paveikt pašām, nevis vairākkārt atgādināt un gaidīt, kad beidzot to respektēs. Mājās nereti notiek tas pats, vēl jo vairāk tad, ja vīrietim trūkst atbildības un pienākuma apziņas. Un viņi to prasmīgi izmanto uz sieviešu rēķina. Un kāpēc gan to nedarīt? Mūsdienās stiprā dzimuma vīrišķība izpaužas pavisam citādāk, nekā tai vajadzētu būt tradicionālā izpratnē. Daļu vīriešu, sasniedzot četrdesmit gadu slieksni, sāk mocīt pašapziņas trūkums. Viņi vairs nezina, kā sevi apliecināt. Kā nekā zināms dzīves posms ir aiz muguras, darbā viss ir apgūts, laulības dzīve arī vairs nekā jauna nesola, kā vien ierasto ikdienas rutīnu, tāpēc sākas meklējumi pēc kaut kā jauna, interesantiem piedzīvojumiem, kas dažam izvēršas gluži vai par slimīgu ieradumu.
No masu medijiem var uzzināt par vīriešu plejādi – sabiedrībā populāriem un ietekmīgiem cilvēkiem (un ne tādiem vien!), kas pēc padsmit un ilgākā laulībā pavadītiem gadiem nolemj to šķirt, jo par nākamo sievu nolūkota krietni jaunāka būtne. Laikam tādi šodien ir moderni vīrieši! Un vai tad arī šādā gadījumā nav vajadzīga vīrišķība, lai pamestu ģimeni, pēc tam tiesātos ar bijušo sievu par lielu kopīpašumu sadali un parādītu saviem bērniem, kāda ir “īsta” vīrieša cienīga rīcība.
