Ziņnesis – kalendāra lapa – ir nežēlīgs, jo neļauj apstrīdēt, ka pienācis rudens ar gariem un aizvien tumšākiem vakariem, ar lietu un vēju, ar laiku, kas līdzīgi smagiem, pelēkiem mākoņiem pāri cilvēkiem klāj pārdomu un problēmu seģeni.
Ziņnesis – kalendāra lapa – ir nežēlīgs, jo neļauj apstrīdēt, ka pienācis rudens ar gariem un aizvien tumšākiem vakariem, ar lietu un vēju, ar laiku, kas līdzīgi smagiem, pelēkiem mākoņiem pāri cilvēkiem klāj pārdomu un problēmu seģeni. Varbūt tāpēc ir cilvēki, kas baidās no rudens, baidās no tā rūgtenās smaržas un savdabīgās skumju noskaņas. Viņi gaišumu meklē sveces liesmā un pēdējā rudenīgās saules starā.
“Kad ir pietiekami tumšs, kļūst saskatāmas zvaigznes”, teicis Čārlzs Bērds. Tas iedrošina, jo pat vistumšākā dzīves brīdī ir kāda zvaigzne, kas negaidot iemirdzas. Savukārt problēmas mūs mudina ieskatīties vēl dziļāk dzīves dzīlēs, liekot ieraudzīt pašiem sevi un apkārtējo pasauli daudz plašākās kopsakarībās.
“Es nezinu, ko darīt. Jūtos aizmirsta, vientuļa un mūža gadu nomākta. Kad pienāk rudens, nekur nerodu iekšēju mieru. Mēģinu lasīt grāmatas, bet izlasīto neatceros. Kaimiņienes aicina ciemos, bet nerodu vārdus sarunām. Skatos televīzijas pārraides, bet viss šķiet pliekans un nevajadzīgs. Domās pārmetu sev, ka dzīvē esmu izvēlējusies mājvietu pārāk tālu no radiniekiem. Nezinu, bet rudens bez atļaujas atņem domu un fizisko spēku,” sarunā teica kāda sieviete, atzīdama, ka sapinusies domu un ikdienišķu problēmu tīmeklī, nespējot palūkoties uz visu no cita skatpunkta.
Arī man nepatīk rudens. Varbūt tāpēc uzreiz nezinu, ko ieteikt, un klusi bilstu, ka ikviena noskaņa palīdz labāk novērtēt citas, bet rudens ir vajadzīgs, lai sagatavotos ziemas baltumam, lai atkal gaidītu pavasari un vasaru, lai no katras dzīves situācijas un noskaņas dvēsele mācītos.
“Mēģini arī rudenī saskatīt pavasari, bet katrā problēmā – jēgu. Tiklīdz tas izdosies, pretestība rudenīgajai noskaņai un ikdienišķajām problēmām izgaisīs kā migla rītos,” iesaku, lai gan zinu, ka tas nav viegli. Bieži vien, lai atrisinātu kādu problēmu, ir jāizprot mācība, kas slēpjas konkrētajā situācijā.
“Es rudenī nejūtos droša par nākotni, par dienu, kas sāksies rīt no rīta,” iebilst sarunu biedre. Nezinu, bet varbūt tad, ja cilvēks aizmet pār plecu bailes un nedrošību, viņš uzņemas vislielāko risku, kāds vien dzīvē iespējams. Varbūt nevajag rudenī izvairīties no pārdomām un skumjām, lai tikai justos droši. Varbūt tieši drošība ir visnedrošākais garīgais ceļš, kādu var izvēlēties, jo drošība cilvēku notrulina
Bet vientulība, kas līdzinās steidzīgu garāmgājēju kāju mītām lapām uz pelēkā ielas asfalta? Varbūt reizēm justies vientuļai nav nekas slikts, tikai šī sajūta, lai gan tā piestāv rudenim, nedrīkst ieaugt cilvēkā.
Manuprāt, rudens ir gadalaiks, kam piestāv viss. Tas atver savu pūra lādi, lai cilvēkiem būtu vieglāk krāt pārdomas, skumjas, atmiņas un vientulības brīžus, pāri klājot aizejošo lapu zeltu.
