Tā viņš izauga mūsu acu priekšā par staltu jaunekli, un sauc viņu par Kārli, tāpat kā to mazo zēniņu, kurš te piedzima māju iepriekšējai saimniecei un nomira izsūtijumā Sibīrijā pat nesasniedzis saprātīgu vecumu.
1.
Tā viņš izauga mūsu acu priekšā par staltu jaunekli, un sauc viņu par Kārli, tāpat kā to mazo zēniņu, kurš te piedzima māju iepriekšējai saimniecei un nomira izsūtijumā Sibīrijā pat nesasniedzis saprātīgu vecumu. Saki vien, ka tas nav liktenis, man tā reizēm liekas, ka viss notiek kāda liela saprāta vadīts… Arī mūsējam taisni Kārlis vārdā,” Dzidra atkal prāto.
“Un tagad šis puika ir iemīlējies mūsu meitā,” Jānis piemetina, kā Dzidras teikto domu turpinādams.
“Man liekas, ka tur nekas nevar sanākt. Par daudz viņš vēl jauns – divpadsmitās klases skolnieks, romantiski samīlējies skaistajā kaimiņa meitā, varbūt tas ar laiku pāries. Linda izturās pret viņu kā pret brāli. Pašai šķirtenes nasta, bērns pie rokas. Kas tur var Kārlim sanākt?”
“Kad tepat, lopus nodevuši, uz mājas sliekšņa apsēdušies runājāmies, viņš pats man stāstīja, kā ir Lindā iemīlējies, un man gan nelikās, ka viņš padosies saprātam un viņu aizmirsīs. Vispār jau viņš ir viens vella zellis, uzņēmības viņam arī netrūkst, gudrs, sava ceļa gājējs no laika gala, mātes bagātība arī nav viņu samaitājusi, kā ar vienu otru būtu noticis. Pats arī brāli atrada un sev visur līdzi izvilka. Man pat liekas, ka Larisa tik tālu ar savu biznesu tika tāpēc, ka Kārlis bija kā mūžīgais dzinējspēks. Vai neatceries, kā viņa sākumā, kamēr to mantojumu nebija saņemusi, par kalponi gāja, pa pasauli klīda, kamēr kopā ar bērniem pie kaimiņu Ezeriņa apmetās.”
“Jā, brīnumi jau ir tie likteņi, kas laikam gan visu pasauli groza. Meitu dzīvē es vairāk nemaisīšos, man pietiek jau ar to, kur netīši vainīga jūtos, ka Lindas laulība pajuka. Mātes patikšana vai nepatikšana jau arī kādreiz bez vārdiem nospēlē savu. Man tas Zigis nepatika jau no pirmās reizes, un tā tā laulība pajuka, kaut es nekad uz šķiršanos Lindu nemudināju. Labi arī ir, ka izšķīrās tik ātri, kamēr vēl Karlīne maza un savā galviņā daudz ko nesaprot.” ,
“Kārlis patiesībā ir Karlīnei ļoti pieķēries, to es skaidri redzu. Reizēm nevar saprast, kura viņam patīt labāk – māte vai meita. Kaut tik viņam pietiktu gudrības to Lindas sirdscietoksni ieņemt, kamēr nav par vēlu!”
“Ko tu ar to gribi teikt?” Dzidra vaicā, “vai tad ir kāds konkurents?”
“ Viņa reiz pēc vienas slimnīcas ballītes vieglā vīna rebonī atzinās, ka viens dakteris kantējoties klāt, viņai gan vēl nopietni ne ar vienu negriboties saistīties, tomēr derot padomāt…Tādas tās lietas.”
Pēc laiciņa viņš runā tālāk: “Kārlis arī būs bagāts, gudrs, uzņēmīgs, un, ja vēl iemīlējies? Skaties, tagad kam nekā nav, tas arī nekas nav. Drīz valdīs tikai nauda, un to dabū ne jau muļķis…Tā kā konkurences cīņa var iznākt ne pa jokam, un ne tikai Kārlim sirds lietās.”
“Tu arī esi tā izaudzis! Agrāk gan tev bija citi uzskati. Kad mēs fantazējām par savu nākotni, tad tu vis par to naudu tā nerunāji.”
“Dzīve ir izmācījusi noņemt tās rozā brilles. Mūžu dzīvo…Iesim nu pie miera, mana dārgā! Piedomāsim turpmāk arī par savu labsajūtu un dzīvi. Ja mēs padosimies vecuma domām, tad tādi arī jutīsimies. Jābūt tā, kā tie Kanādas piecīši dzied: “sekss ir labs, sekss ir labs, kā to paps un mamma dar”.”
