Gulbenes Svētā Jāņa Romas katoļu kapelas dekāntēvs priesteris Jāzeps Mičulis pirmdien svinēja 85 gadu jubileju.
Gulbenes Svētā Jāņa Romas katoļu kapelas dekāntēvs priesteris Jāzeps Mičulis pirmdien svinēja 85 gadu jubileju. Lai arī par sevi liek manīt slimība un nespēks, viņš joprojām agros rītos mēdz vadīt svēto misi.
“Ziemā kapelu grūti piekurināt, bet vasarā, tad gan novadu dievkalpojumus. Grūti nostāvēt, bet tas dod lielu prieku un spēku,” atzīst gaviļnieks.
Jāzeps Mičulis dzimis Preiļu rajona Galēnu pagastā 29. septembrī. Sādža, kurā dzīvojuši J.Mičuļa vecāki, esot saukušies Meža mičulīši. Vēl joprojām ir šāda sādža ar tādu pašu nosaukumu, tomēr “cilvēki cits pēc cita ir aizgājuši, mājas ir sabrukušas.
“Toreiz, kad es biju bērns, tur bija jauka dzīve. Es augu deviņu bērnu ģimenē, vecāki bija ļoti ticīgi un stingri. Tēvs bija krāšņu mūrētājs, tas vajadzīgos latiņus piepelnīja.
Kā bērns es grūtības nejutu. Bet vienu gan atceros – vecāki stingri ievēroja visus gavēņa laikus. Bija dienas, kad pat nelietoja piena ēdienus. Kā bērnam to bija diezgan grūti pieņemt, bet vēl šobaltdien atceros, cik garšīgu ēdienu mamma gatavoja gavēnī no linsēklu eļļas.
Kad man bija deviņi gadi, sāku piekalpot pie altāra kā ministrants. Palīdzēju draudzes mācītājam. Bet vasarā pieskatīju mācītāja ganāmpulku.
Kad beidzu Galēnu pamatskolu, iestājos Varakļānu ģimnāzijā. Toreiz jau autobusi negāja un uz skolu reizēm nācās iet kājām. Tālu bija skola – 25 kilometri.
Uzreiz pēc ģimnāzijas iestājos Rīgas garīgajā seminārā. Jau tajos laikos, kad kalpoju pie draudzes priestera, man šķita, ka tas ir skaistākais darbs, ko cilvēks var veikt. Baznīca bija skaista, likās, ka draudzes priesteris ir laimīgs, darot savu darbu. Es arī tā gribēju, tādēļ ar lielu pārliecību stājos seminārā Citas lietas mani nemaz neinteresēja,” par jaunības laikiem atminas priesteris.
Okupācijas laiki izjauc studijas
Garīgajā seminārā J. Mičulis iestājies 1939.gadā. Kad bija studējis tikai vienu gadu, Latvijā ienāca padomju karaspēks, slēdza arī Garīgo semināru. Jāzeps iestājies Rēzeknes amatniecības skolā.
Savukārt vācu laikā studijas bija iespējams turpināt un jau 1945. gada 28. jūlijā viņu iesvētīja par priesteri. Nebija pārāk svinīgu ceremoniju. Tas notika bīskapa Antonija Springoviča kapličā, jo katedrālē baidījās iesvētīt. Jāzeps atceras, ka toreiz vasara bijusi krāšņā plaukumā.
“Studēju visus kara gadus. Pats brīnos, cik toreiz biju mierīgs. Visas kara šausmas spēju uztvert ar lielu paļāvību Dievam. Kara noslēgumā biju bēgļu gaitās Kurzemes katlā. Gāju pa mežu un lodes man svilpoja gar ausīm,” saka dekāns.
Pirmā draudze, kur sāka kalpot priesteris, bijusi Viļakas katoļu baznīca. Tieši pēckara gados sākusies mācītāju apcietināšana. Arī J.Mičuli kādā decembra naktī apcietināja, un sešus mēnešus jaunais priesteris pavadīja Rīgas cietumā, tādēļ, ka viņš sludināja Dieva vārdu, arī tādēļ, lai no viņa gūtu informāciju par citiem priesteriem.
Atjauno sagrauto kapelu
“Uzzināju, ka Gulbenē ir brīva vieta, kur kalpot. Beidzoties karam, bija sabombardēta viena no kapelas sienām. 1946. gada rudenī es atnācu uz Gulbeni, sāku remontēt un paplašināt kapelu. Tā bija tikai septiņus metrus plata. Kad cilvēki svētkos nāca uz dievnamu, tad daudziem bija jāstāv pat uz ielas. Uzcēlu saimniecības ēkas, sastādīju ābeles. Tagad raugos, ka tās jau novecojušas.
Otra draudze, kur esmu desmit gadus kalpojis, ir Dviete Daugavpils rajonā. Tomēr jāteic, ka kalpošana iznākusi trakākajos komunisma gados. Toreiz no cilvēkiem bija jāuzmanās. Ja ne, tad viegli varēja kļūt par strādnieku tālajā Sibīrijā. Tomēr arī tajos sarežģītajos laikos draudze pamazām auga. Gulbene man ir otrās mājas,” saka J. Mičulis.
Bijis stingrs un prasīgs
Ne viens vien Gulbenes iedzīvotājs mēdz teikt, ka priesteris Jāzeps esot bijis stingrs un prasīgs. Viņa teiktais “nē” bijis nemainīgs. “Es neesmu bijis stingrs. Vienkārši es vienmēr esmu pieturējies pie priekšrakstiem, kas ir baznīcai. Iespējams, ka cilvēkiem tas nepatika. Ja man prasīja kristīt bērnu, bet paši vecāki dzīvoja nelaulāti, es atteicu, jo Vatikāns to paredz. Dažu draudžu priesteri to neievēroja. Bet, ja tā padomā loģiski – kristot mazu bērnu, garantiju par to, ka viņu audzinās par labu kristieti, dod vecāki. Bet, ja viņiem nav īstas ticēšanas, vai tad bērnam būs? Tagad jau baznīcas prasības kļuvušas brīvākas,” secina priesteris.
58 priesterības gados pieņemtas neskaitāmas grēksūdzes, dzirdētas vainas nožēlas. Kādreiz arī J. Mičulim esot apsāpējusies sirds par to, ko cilvēki stāsta, ar ko viņi cīnās sevī un pasaulē.
“Bet ir viens norādījums – aizmirst grēksūdzē dzirdēto, neturēt to sevī un nerunāt par to ar citiem. Es pēc tā esmu vadījies,” saka J.Mičulis.
Dienas paiet klusumā
Vecumdienas J. Mičulis pavada klusumā un mierā. Pats atzīst, ka tieši klusums viņu tagad visvairāk iepriecina, arī rudens, kad pa logu var vērot visas pārmaiņas dabā. Viņš lasa avīzes, grāmatas. Priecājas, ja pie viņa ciemos atnāk priesteris Vjačeslavs Bogdanovs un draudzes bērni, un jaunieši.
“Bērnībā cilvēks dzīvo sapņos. Arī es redzēju priestera ikdienu un domāju, cik tā skaista un viegla. Īstenība jau tāda nemaz nav, tā nav tāda, kā bērnībā izsapņota. Tomēr es esmu apmierināts, ka izvēlējos tieši šo ceļu. Dievam atdots viss. Nožēlu par to, kas ir bijis, sevī nevar turēt. Pats svarīgākais dzīvē ir visu uzticēt Dieva gādībai, atstāt visu Viņa rokās. Tad ir daudz vieglāk dzīvot un pārciest dažādas grūtības,” saka J.Mičulis.
