Ienācējs Druvienas pagasta “Purmaļu” mājās jutīsies kā pasaku valstībā. Nomaļus no civilizācijas, mežos ieskauta koka māja, kuras pagalmu rotā kokā grieztasfigūras, saimniecības ēkas ar kokgriezumiem, lieli puķu podi kā koka ķerras.
Ienācējs Druvienas pagasta “Purmaļu” mājās jutīsies kā pasaku valstībā. Nomaļus no civilizācijas, mežos ieskauta koka māja, kuras pagalmu rotā kokā grieztasfigūras, saimniecības ēkas ar kokgriezumiem, lieli puķu podi kā koka ķerras. Ik uz soļa ir interesanti sīkumi.
Mājas saimnieks Jānis Tirziņš saka, ka viss veidots paša priekam. Pirms daudziem gadiem viņš pārliecinājies, ka koks viņa rokās spēj atdzīvoties un gūt dīvainu raksturu.
“Nu jau es trīs, četrus gadus neesmu ar koka darbiem nodarbojies. Mazbērnam ir alerģija un tādēļ koka darbus tagad esmu atmetis. Varbūt, ka šoziem atkal atsākšu,” kautrīgi piebilst Jānis Tirziņš, kas koka darbus sācis darināt, kad atnācis no armijas.
Katra reize kaut ko iemāca
“Katru reizi kaut ko iemācos no jauna. Idejas vienmēr ir galvā, nākotnes plāni arī. Tie gan saistās vairāk ar gleznām – eļļas gleznām, kurām izmantoju arī koka elementus,” saka druvēnietis un tikai vēlāk parāda agrāk veidotos darbus – jūras ainavas, bet tās krastos gluži kā nāra sēž kaila sieviete. Turklāt tā ir kokā griezta. Izskatās interesanti.
Jānis piebilst, ka nav mācījies nevienā mākslas skolā. Izlīdzoties ar to, ko daba viņam devusi un citur redzēto. Arī viņa tēvs bijis ar izdarīgām rokām. Jānis pieļauj, ka bērnībā redzētais viņu iespaidojis un pamudinājis uz koku darbiem.
“Daudzi darbi jau ir sadedzināti. Laika zobs kokam dara savu. Nekas nav mūžīgs. Acs man tagad trenēta. Kad ieraugu interesantu koku, nesu mājās un tad domāju, kam tas līdzīgs un ko no tā veidot,” saka J.Tirziņš.
Uz pašdarināta soliņa ļaujas sapņiem
Jāņa sieva Ināra esot pieradusi pie šī sapņu namiņa. Viņai patīk, ka mājas un tās apkārtne ir citādāka nekā citiem. Viss – vīra roku darināts. Viņa cenšoties atbalstīt Jāņa ieceres. Pie mājas ir izveidoti vairāki soliņi, kurus grezno kokā grebti vīriņi. Jānis šos soliņus esot darinājis ar nolūku – lai vasaras vai skaistos rudens vakaros pēc padarītajiem darbiem varētu klusumā kopā ar sievu pasēdēt un pasapņot. Vienkārši būt divatā. “Kādreiz jau ir jāatvēl laiks, lai būtu ar otru cilvēku. Ikdienas darbos tam atvēlam tik maz laika. Arī mums reti iznāk divatā pasēdēt uz Jāņa meistarotajiem soliņiem, kaut gan tie ir skaisti mirkļi,” secina Ināra.
Vasarā “Purmaļos” pietiekot skaistuma, ziemā gan esot garlaicīgi. Tad Ināra kopā ar savu mammu nododoties rokdarbiem, bet Jānis ļaujas sapņiem par darbiem. Jānis iepērk vecās mēbeles, tās atjauno un nākotnē ir iecerējis guļbūvē celt namiņu, kurā būtu tikai senatnīgas mēbeles. Tas piederētu mazdēlam Jānim Raineram. Jānis labprāt nodarbojas arī ar metālapstrādi. Ir vairāki pasūtījumi – veidot svečturus, dažādus uzrakstus.
Novērtē sievietes skaistumu
Jānis smejot piebilst, ka viņa roka pati “uzprasās” no koka izgriezt sievietes atveidu. “Sievietes ir skaistas. Īpaši kailas,” smejot piebilst koka darbu autors un parāda svečturus – kailas sievietes, koka griezumus – kailas sievietes. Sevi reklamēt Jānis baidās, kaut gan pieļauj, ka nākotnē būs vajadzīgi šādi dīvaiņi, kas dara trakas lietas.
“Esmu domājis, ka uz “Purmaļiem” varētu aicināt arī tūristus. Bet tad es pazaudētu savu kluso māju noskaņu, vienmēr šeit būtu sveši cilvēki. Nē, to es negribu. Tad ir jāveido atsevišķa ēka un atsevišķs pagalms. Tas viss būtu kārtīgi jāizplāno. Rādīt jau būtu ko,” saka Jānis.
Līdz pensijai cer visu pilnveidot
“Nepaspēju visu izdarīt, ko domāju. Darbu ir tik daudz. Gribētos, lai naudas būtu vairāk, tad varētu pabeigt mājas būvēšanu. Plāni lieli, līdz pensijai jau, cerams,izdarīšu,” saka druvēnietis.
Tikai sarunas beigās viņš parāda paša mīļāko eļļas gleznu. Maigās krāsās tur ir attēloti kalni. Viņam patīkot romantiskas ainavas un mierīgas krāsas. Arī viņš pats esot mierīgs, ļaujas klusuma burvībai un mirkļiem, kad viņu uzrunā Mūza.
