Linda kādu brīdi vēro šo darba procesu, viņai neviens vairs nepiegriež vērību, un arī viņa tur elkoņos saliektas savas asinīm notraipītās rokas, tad pēkšņi atjēdzas, cik neprofesionāli ir izrīkojusies, neuzvelkot gumijas cimdus.
4.
Linda kādu brīdi vēro šo darba procesu, viņai neviens vairs nepiegriež vērību, un arī viņa tur elkoņos saliektas savas asinīm notraipītās rokas, tad pēkšņi atjēdzas, cik neprofesionāli ir izrīkojusies, neuzvelkot gumijas cimdus. Labi, ja neviens to darba steigā nav pamanījis. Tas, ko viņa aizmirsa steigā izdarīt, zināms pat medicīnas praktikantam.
Linda iziet operāciju zāles priekštelpā un mazgā asinīm notraipītās rokas tik cītīgi, it kā pati gatovotos operācijai, kad rokām jābūt sterilām:”Stulbā terapijas nodaļas māsiņa!” viņa sevi nolamā, “zoss, īsta aita! Pa svešām asinīm… bez cimdiem.”
Turpat netīrās veļas konteinerā, kas peredzēts notraipītām drēbēm, viņa iemet arī savu asiņaino halātu.
Ejot uz savu nodaļu garām uzņemšanai viņa pamana policistu, kas runā ar dažūrārstu, acīmredzot, interesējoties par profesionāliem jautājumiem.Viss personāls ir kājās un pārrunā notikušo. Tā ir sensācija: te, Silainē, šāda veida slepkavības mēģinājums! Varbūt Larisai jau iepriekš ticis draudēts?
Vēlāk uz Lindas nodaļu atnāk daktere Silvija, Lindas kaimiņu Lejaskrogu saimnieka Ezeriņu Andreja vedekla, tā paša Andreja, kas ir Larisas civilvīrs. Silvija pa telefonu mierina vīra tēvu, un Linda nevar vien nobrīnīties, cik profesionāli ir šādi vārdi, kādus bieži nākas lietot mediķiem, mierinot arī bezcerīgi slimā tuviniekus. Liekas arī pati Silvija tic visam, ko stāsta. Svētie meli ir reizēm tik nepieciešami. Ārstam bieži ir jāpaziņo bēdīgas vēstis, darbojoties kā psihoterapeitam. Te nedrīkst kā ar cirvi pa pieri: tā un tā – iznākums ir… Linda gan nemācētu bēdu vēsti paziņot , vienlaicīgi mierinot. Daktere Silvija jau pati par sevi ir kā miera eņģelis, maigu balsi, vienkārša un iejūtīga – kā jau cilvēks, kam darīšana ar jaunāko sabiedrības daļu – bērniem. Viņa ir vienmēr bez kosmētikas, klusa pat mediķu ballītēs un tikai dziedot uz skatuves, kas liekas ir viņas vienīgā ārpusmedicīnas aizraušanās, viņa patiesi atraisās. Ar greznumlietām viņa nekad neaizraujas. Būtu Lindai viņas alga, viņa gan zinātu, kā mirdzēt… Linda ir aizdomājusies par lietām, kas tik tālas no izdienas darba.
Šonakt Linda pat nemēģina pasnaust. Trakā nakts paiet kā viens acu mirklis. Pēc dežūras nodošanas viņa vēl aiziet uz intensīvās terapijas nodaļu. Larisa guļ pēcnarkozes miegā, tik bāla, ka liekas caurspīdīga. No sistēmas viņas vēnā pil asinis, tumšas un biezas. Linda uz asinstrauka lasa, kas ir donors. Šis cilvēks tā arī neuzzinās, kam tikušas viņa asinis. Donors ir Kleins Ignāts. Iespējams, nododot savas asinis, šis Kleins cerējis tikai uz dažiem latiem pusdienu tiesai vai degvīna pudeli un humānisma domas viņam nemaz nav bijušas prātā. Donoru kustība arī sevi ir reizēm degradējusi. Kardiogrāfa monitorā Linda redz, cik zemi un sīki ir tur zīmētie Larisas sisdspuksti. Bet varbūt vēl viss būs labi, blakus esošā māsiņa arī tā domā. Cerēt vajag vienmēr, tā ir lielākā dzīves gudrība – vienmēr domāt to labāko un ap sevi uzturēt šo cerību starojumu. Arī Linda to praktizē, domās ap Larisas galvu izzīmējot gaišu loku.
