Katru rītu Marta Greine paraugās laukā pa istabas logu, lai sasveicinātos ar jaunu dienu, jo uzskata, ka 84 mūža gados tā ir kā dāvana, kas jāsaņem ar godu.
Katru rītu Marta Greine paraugās laukā pa istabas logu, lai sasveicinātos ar jaunu dienu, jo uzskata, ka 84 mūža gados tā ir kā dāvana, kas jāsaņem ar godu. Sirmgalve ieklausās vējā un klusi baras par tā skaudro dabu, redzot, kā ziemeļa rokas lauza balti ziedošo miķelīšu krūmu viņas iekoptajā puķu dobē daudzdzīvokļu mājas priekšā.
“Skaists un tik balts kā kupena ziemā. Izturīgs kā cilvēks, kam mūžā nācies prieka un bēdu riecienā kost,” sirmgalve prāto. “Rau, pārējie ziedi aizgājuši līdzi vasarai, bet miķelītes – ne. Kā stundas, dienas un gadi, kas paiet, bet atmiņās paliek kopā ar cilvēku,” Marta nopūšas un uzliek vārīties tējkannu, tad rauga pēc brokastu tiesas. Arī dēls Ivars pamodies un nesteidzīgi rosās savā istabā. Cik daudz viņa atdotu, lai atgrieztu Ivaram veselību, kas atstāta, dienot raķešu bāzē. Marta Ivaru joprojām mīļi sauc par dēliņu, lai gan viņam drīz būs 62 gadi.
“Tā mēs te abi dzīvojam un viens par otru, cik spējam, tik gādājam. Esmu pieradusi cilvēkiem palīdzēt, jo man tas sagādā prieku. Redzot, ka citiem klājas vēl grūtāk, savu dzīves smagumu uzvelt necenšos. Ar to jātiek galā pašai. Citādāk neprotu,” Marta uz brīdi pieklust, lai pēc brīža sekotu atzīšanās, ka, ja vien būtu iespējams dzīvi sākt no jauna, viņa to precīzi neatkārtotu. Lai mazāk tiek asaru tiesai.
Šūpuli šūpo februāra puteņi
Martai tīk februāris – puteņu mēnesis, tāpēc viņa joko, raksturs esot tikpat nemiera pilns, kā trakulīgais putenis ziemā. Varbūt todien, kad “Oldermaņu” mājās sevi pieteikusi pirmdzimtā – meita, kuru vecāki, nepacietībā gaidot pavasari, nosaukuši par Martu, ziemelis aiz loga iestudējis virpuļdejas, ik pa brīdim mezdams rūtīs sniegpārslu saujas.
“Vecāku mājas atradās Sudaliņas krastā, kas tolaik bija strauja upe. Uz tās darbojās Jānūžu un Lejas dzirnavas, kurās mala, bīdelēja un tuvākajām mājām ražoja elektroenerģiju. Ģimenē bijām septiņi bērni – sešas māsas un brālis, kurš miris, jo viņam dzīves daļu nolaupīja koncentrācijas nometne. Vecākiem bija 35 hektāri zemes, tāpēc visi bijām iesaistīti tās apsaimniekošanā. Zinājām, ko nozīmē darbs. Būdama vecākā meita, atzīšos, biju nejauka. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā nevienam bērnam nebija tik daudz rotaļlietu kā šodien. Atceros, ka pagalma vidū izklāju segu, uz tās sarindoju spēļlietas. Tiklīdz jaunākās māsas man traucēja, tūlīt sameklēju tēva stangas un ar tām kniebu ausīs. Māšeles no manis baidījās, tā varēju spēlēties. Šodien par šādu rīcību man kauns,” Marta noliec galvu, klusībā lūdzot māsām piedošanu, bet tās – sen jau piedevušas.
Sapnis par medicīnu nepiepildās
Trīsdesmitajos gados Marta mācījusies Lejasciema skolā.
“Rītos, pa ceļam uz skolu, vēroju, kā Tirzas ūdeņi nes plostus uz Gauju. Skola atradās vecajā ēkā. Labi mācījos, jo zināju, ka nesekmīgajiem ceļš uz citām mācību iestādēm ir slēgts. No skolas par nesekmību toreiz nevienu projām neraidīja, bet atstāja pēc stundām,” stāsta sirmgalve un lepojas, ka kopā ar citiem vienaudžiem bijusi mīļa un gaidīta viešņa dzejnieces Tirzmalietes mājās. Viņa smaidot atceras dienu, kad Lejasciema skolā viesojies prezidents Kārlis Ulmanis, kurš laipni uzrunājis katru skolēnu.
“Man vajadzēja runāt viņam veltītu dzejoli, bet tā uztraucos, ka tas sajuka,” smej Marta un ripina atmiņu ratu uz Madonu, kur 1939.gadā viņa absolvējusi Madonas vidusskolu un uzsākuši patstāvīga darba gaitas. “Madonas vidusskolu izraudzījos tāpēc, ka Gulbenē bija tikai komercskola, bet es biju apņēmības pilna studēt medicīnu. Sapņoju kļūt par ārsti, vai vismaz par feldšeri. Uzskatīju, ka ķirurgs ir tā profesija, kurā iespējams cilvēkiem palīdzēt visvairāk. Neilgu laiku varēju iepazīt medicīnu, strādājot kādreizējā Lejasciema slimnīcā. Skolā mācījos angļu, vācu un latīņu valodu, ko vēl šodien neesmu aizmirsusi un Tēvreizi varu noskaitīt latīniski. Toreiz iedomāties nevarēju, ka neklātienē absolvēšu arī Lejasciema vidusskolu reizē ar savu jaunāko dēlu, jo bija noteikums, ka visiem jāapgūst krievu valoda un sabiedrības mācība,” Marta stāsta un ļaujas iztēlei, sevi skatot tumšzilā formas kleitā ar sniegbaltu apkaklīti. “Diemžēl materiālie apstākļi man neļāva studēt, tāpēc, atgriežoties no Madonas dzimtajā pusē, sāku strādāt par rēķinvedi Jānūžu un Lejas dzirnavās,” viņa turpina.
Bijusi priekšnieka labā roka
Vairāk nekā astoņus desmitus gadu garajā mūžā katrs gads ir kā nozīmīga vēstures lappuse ar faktiem, skaitļiem un salīdzinājumiem. Arī tas laiks, kuru Marta aizvadījusi kādreizējā Sudala ciemā strādājot par bibliotekāri un ciema sekretāri.
‘’Strādāju kopā ar ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju Voldemāru Ozoliņu. Kad Sudala ciemu pievienoja Lejasciemam, atkal biju sekretāre, bet mana priekšniece bija Aina Kubuliņa. Ciema sekretāri tolaik uzskatīja par priekšsēdētāja labo roku. Kārtoju dažādus dokumentus. Īpaši tos, kas saistījās ar pensijām. Materiālos pabalstus cilvēki toreiz tā nebija iemācījušies prasīt kā šodien. Pienākumos ietilpa arī laulību reģistrācija. Salaulāju vairāk nekā desmit pāru, kas labi dzīvoja,” stāstītāja lepojas. Viņai nav svešs arī pārdevējas un apdrošināšanas aģentes darbs.
Neiespējami paredzēt, kur cilvēku aizved dzīves ceļš, bet Martu tas aizveda uz netālo Ozolkalnu, kur šodien viņa iesakņojusies kā koks. Tomēr sirds aicina uz Lejasciemu, kurp viņa dodas gan domās, gan apciemot draugus.
“Es zinu, ka uz turieni vedīs arī mans pēdējais dzīves ceļš, lai uz mūžu paliktu kopā ar dzimto Lejasciemu,” sirmgalve saka, bet istabā uz brīdi iezogas klusums.
Nedraudzējas ar rimtu mieru
“Man nepatīk rimta dzīve, jo tā cilvēku padara gausu un iekšēji vienmuļu, tāpēc vienmēr esmu centusies iesaistīties dažādās aktivitātēs. Strādājot Sudalā, vēlāk Lejasciemā, spēlēju teātri. Atceros, ka Arvīds Burka man iedalīja čigānietes lomu. Galvā melna parūka, pie tās – koši sarkana roze. Man vienmēr bija jāspēlē mazliet šerpu un šiverīgu vecāku sieviešu lomas. Laikam padevās. Vecuma efektu varēja viegli radīt, vajadzēja tikai mazliet grima. Ne tikai teātrī, arī dzīvē visu centos un cenšos uzņemt no smieklīgās puses. Tas nav viegli, bet viss atkarīgs no tā, cik ļoti cilvēks cenšas,” Marta sarosās krēslā, steigdama stāstīt, kā Latvijas senioru sporta sacensībās Preiļos sava vecuma grupā “izskrējusi” zelta medaļu un gleznu, kas dižojas uz sekcijas.
“Neesmu nekāda sportiste, bet kas cits man atlika. Centos, cik spēju. Paldies Dievam, tik vecu skrējēju kā es nebija daudz, tāpēc uzvara problēmas neradīja. Gribēju skriet arī 1500 metrus, bet vajadzēja ārsta zīmi. Laikam baidījās, ka palikšu uz skrejceļa. Zīmes nebija, lika mest disku, bet kas es par metēju. Ja šodien man vajadzētu sacensties ar sava vecuma cilvēku, noteikti noskrietu. Arī sieviešu vokālajā ansamblī dziedāju. Žēl, ka Ozolkalnā klubs “nomira” un līdz ar to arī daudzas aktivitātes,” Marta nedaudz pabēdā. Arī šodien viņa aktīvi gādā par kārtību mājās un dažādus jautājumus kārtot dodas uz pagastu.
Asina prātu un lasa kriminālromānus
Kad pa logu istabā ieskatās vakars, Marta iededz gaismu un paņem rokās grāmatu, lai kopā ar tās varoņiem ceļotu citā pasaulē. Grāmatas ir saimnieces draugi, tāpēc sakārtotas glītās rindās. Te rodama literatūra par medicīnu un dārzkopību, piedzīvojumiem un mīlestību.
“Neesmu no bailīgajām, jo patīk lasīt kriminālromānus. Kad nogurst acis, asinu prātu – minu krustvārdu mīklas. Esmu vienīgā pagastā, kas abonē krustvārdu mīklu žurnālu “Labirints”. Konkursos nepiedalos. Tas – manam priekam. Vecums liek sevi manīt, jo redzu pazīstamus cilvēkus, bet viņu vārdus neatminos, tāpēc atmiņa jātrenē. Daudzi par mani brīnās, bet esmu to skaitā, kas skatās seriālu “Hameleonu rotaļas” un “Komisārs Reksis”. Kad viss apnīk, dodos apciemot draudzenes, lai parunātu par to, kas padarīts, un iedzertu kafiju. Tas “uzsit vilni”, kas cits mūsu gados vēl vajadzīgs,” smej Marta un paraugās, kā rudens vējš atkal draiskojas balto miķelīšu krūmā.
“Jā, cilvēks ir bezspēcīgs gadu un gadalaiku priekšā,” viņa domīgi piebilst.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Marta Greine.
Dzimusi: 1919.gada 19.februārī.
Dzimšanas vieta: Gulbenes rajona Lejasciema pagasta “Oldermaņi”.
Mācījusies: Lejasciema pamatskolā, Madonas vidusskolā.
Darbs: strādājusi par rēķinvedi, bibliotekāri, ciema sekretāri, pārdevēju, apdrošināšanas aģenti.
Ģimene: precējusies ar Eduardu Greini, divi dēli – Ivars un Ilmārs.
Zodiaka zīme: Ūdensvīrs.
Laimīgais skaitlis un koks: 19, kadiķis.
Ievēro principu: dzīve jāņem no smieklīgās puses.
***
Marta uzskata
Cilvēki šodien ir kļuvuši skaudīgi, mazāk izpalīdzīgi un nenovīdīgi. Varbūt tāpēc, ka, lai izdzīvotu, jārēķinās ar katru santīmu. Ir bezdarbs. Pat uz kurinātāja vietu – desmit pretendentu. Daudzi mirkst alkoholā un aizmirsuši, ko nozīmē apzinīgi strādāt.
Manuprāt, agrāk veikalos cilvēkiem bija vieglāk iepirkties, jo šodien viņi apjūk no daudzveidības. Cilvēkiem bija nauda, bet šodien ne visiem tā ir. Bieži vien veikala plauktā uzlūkojot preci, kas “iekrīt” sirdī, skatiens jāvērš uz otru pusi, jo makā – daži santīmi.
Ja man dotu varu, es palielinātu pensijas, jo zinu, ko nozīmē iztikt ar mazumu. Tā nav dzīvošana, bet eksistēšana. Darītu visu, lai cilvēkiem būtu darbs. Aplami domā tie, kas uzskata, ka neprotam un negribam strādāt. Protam un vēlamies, bet nav kur. Visi gateros un mežos nestrādās. Brīnāmies, ka laukos veči vien, bet ko jaunieši te iesāks? Dzīvi nepieciešams sakārtot lielās lietās, nevis sīkumos.
Vadot laulību ceremoniju, līgavai un līgavainim vienmēr vēlēju mīlestību, saticību un cieņu vienam pret otru. Centos atgādināt, ka nevar precēties mantas dēļ, jo tā nav mūžīga. Mīlestība – gan. Dzīvē jāievēro tautas dziesmā paustais princips: “Ņem, brālīti, līgaviņu, neņem lielu dancotāju. Kura viegli danci veda, grūši grieza dzirnaviņas”. Arī manam Eduardam tā varēja sacīt, jo biju naska dancotāja, tomēr pratu arī dzīves dzirnavas griezt un nebijos darāmā.
Nebaidieties otram palīdzēt, jo cilvēki prot palīdzību novērtēt. Arī es cenšos to darīt, redzot, ka ir cilvēki, kuriem klājas grūtāk nekā man. Palīdzībai nav jābūt naudā. Tā var būt kopīgi paveikts darbs un uzklausīta bēda.
Iemācieties dzīvot ar prieku! Priecājieties par katru nodzīvoto dienu, jo otras var nebūt! Neskopojieties ar labiem vārdiem, jo slikto tāpat ir daudz!
