Ceļot nemaz nav tik vienkārši. Ir jāveic daudz un dažādi priekšdarbi.
“Ceļot nemaz nav tik vienkārši. Ir jāveic daudz un dažādi priekšdarbi. Jāizvēlas un jāizpēta vēlamais ceļojuma maršruts, jāsakrāj ceļanauda, jāsamaina valūta, jāizvēlas piemērota garderobe, jāiegādājas pārtika un dzeramais ūdens visam ceļojuma laikam,” atzīst gulbeniete Līvija Liepa, kura septembrī kopā ar tūristu grupu devās iepazīt Normandiju un Parīzi.
“Vēl joprojām kavējos ceļojuma un redzētā iespaidos. Tie atmiņā paliks visu mūžu,” saka L.Liepa, mudinot aplūkot fotogrāfijas.
Ēdienos dominē sieri
Francijas ziemeļu krastu apskalo Atlantijas okeāns, 35 kilometru garumā stiepjas Lamanša jūras šaurums un Biskajas līča ūdeņi. Krastā izvietojušies jauki ciemati ar krāšņām villām. Cietzemi no Lamanša ūdeņiem 40 kilometru garumā aizsargā Alabastra krasts ar īstiem milžiem – baltām, līdz 100 metrus augstām Efratas klintīm. Līdzīgas klintis biju redzējusi Lamanša otrā krastā – Anglijas dienvidaustrumos. Upi Sēnu pie tās ieteces okeānā šķērso divus kilometrus garš Normandijas tilts, ko salīdzina ar Elizejas laukiem Parīzē.
Normandija ir Francijas lauksaimniecības un lopkopības rajons ar lieliem un plašiem laukiem. Aplokos – melnraibu un sarkanraibu govju ganāmpulki. Tikai vienu reizi autobusu pāršalca skaļš izsauciens: “Skatieties, re kur Latvijas brūnā!”. Bija tīkami skatīt tīros un sakoptos laukus, krūmos neieaugušās grāvmalas un kukurūzu. Vietumis redzējām garās rindās izklātus linus.
Normandija ir arī sieru, sidra un kalvadosa zeme. Te gatavo dažādu šķirņu “Kamamberas” sierus ar atšķirīgu garšu un smaržu, tos iesaiņojot plānās koka kastītēs. Sieri dominē ēdienos, īpaši salātos. Tos pasniedz pie sidra un kalvadosa.
Sidru ražo no īpašiem Spānijā audzētiem āboliem. Grupas drosmīgākie vīrieši paspēja ar šiem aizliegtajiem svētā dārzā norautiem sidra āboliem uzcienāt sievietes. Secinājām, ka Latvijā āboli tomēr ir garšīgāki.
Savukārt kalvadosu iegūst no sidra divas reizes to destilējot. No 200 litriem sidra iegūst 40 litrus 40 grādīga kalvadosa. Destilēšanu atkārtojot, no 40 litriem iespējams iegūt 25 litrus jau 70 grādīga kalvadosa. Dzērienus iespējams nobaudīt ielu krodziņos, tiem uzkožot “Kamamberas” sierus un austeres.
Dabas un cilvēku veidojums
Unikāls dabas un cilvēku darba veidojums ir Sanmišelas klintī uzbūvētā pilsētiņa ar abatiju. Pie Atlantijas okeāna Sanmišelu sāka būvēt 11. un 12.gadsimtā. Abatijas klostera augstākais punkts ir 157 metri virs jūras līmeņa. Periodiski te atkārtojas spēcīgi paisumi un bēgumi, kas sasniedz pat 18 kilometrus. Bēguma laikā pa jūrmalu staigāt neiesaka.
Lai Sanmišelā nokļūtu arī paisuma laikā, 19.gadsimtā uzbūvēja molu, ierīkojot tramvaja līniju, ko šodien nomainījusi autosatiksme. Sanmišelā gadā ierodas apmēram divi miljoni apmeklētāju, arī dievlūdzēji. To uzskata par astoto pasaules brīnumu, ko raksturo interesantā klostera izbūve, pilsētiņas šaurās ielas, neskaitāmi suvenīru veikaliņi. Diemžēl te par visu jāmaksā, arī, lai iekļūtu klosterī.
Pelnus izkaisa upē
Normandijas galvaspilsēta Ruāna atrodas 50 kilometrus no Sēnas ietekas Lamanšā. Pilsēta vēsturiski pazīstama ar drosmīgās 19 gadus vecās francūzietes Orleānas jaunavas Žannas d’ Arkas varoņdarbiem 100 gadu karā, viņai varonīgi stājoties pretim angļu iebrucējiem. 1412.gadā dzimušo Žannu d’ Arku 1431.gadā atklātā tiesas procesā tiesāja par ķecerību un dzīvu sadedzināja uz sārta. Viņu aizliedza apbedīt kapsētā, tāpēc pelnus izkaisīja upē.
Arhitektūras šedevri – katedrāles
Vairāk nekā 100 kilometrus gar Lamanšu izvietojies tā dēvētais “Ziedošais krasts” ar daudzām skaistām pilsētiņām. Ikvienas centrā ir grandiozas katedrāles – arhitektūras šedevri, tūristu un dievlūdzēju apmeklēti. Piemēram, Amjēnā, kurā ir 75 000 iedzīvotāji, atrodas obelisks mēra laika upuriem.
Par svētceļnieku pilsētu uzskata Lisjē, jo tās katedrālē pielūdz Svēto Terēzi, kura uzņemta svēto kārtā un apbedīta baznīcā. Pie Biskajas līča izvietojušās kūrortpilsētiņas Onflēra un Kanbara. 600 kilometru garās jūras krastos vietējie iedzīvotāji zvejo gliemežveidīgos. Gids arī mūs cienāja ar austerēm. Jāteic, attieksme bija dažāda.
Katedrāles uztveru ar divējādām jūtām, jo, manuprāt, tās ir greznības un nabadzības pretstati. Domāju par tiem, kas tās būvēja. Ne jau bagātie, bet nabagie. Tāpat kā mūsu pilis, kas bija nabadzīgo meistaru roku veikums, bet ar tām lepojās bagātie.
Parīze ir sapņu paradīze
Parīzē pavadījām divas dienas un vairākumam grupas biedru tā bija sapņu paradīze. Lai iepazītu un izjustu pilsētu, lielākoties to skatīt devāmies ar kājām. Gājienu sākām no Sēnas līdz Eifeļa tornim, pa ceļam aplūkojot slaveno Parīzes Dievmātes katedrāli – īstu gotikas šedevru, tomēr man tā šķita nomācoša un smagnēja. Šķērsojām vairākus tiltus pār Sēnu, to ir 36. Apbrīnas vērts bija Aleksandra trešā tilts, Republikas laukums, Luvras pils, Triumfa arka, greznā Parīzes Grand opera, kuras projektēšanā piedalījušies 103 arhitekti, radot īstu mākslas stilu sajaukumu.
Apskatījām arī Invalīdu pili, kuru savulaik licis būvēt Napoleons, jo karā daudzi viņa kareivji kļuvuši invalīdi. Tagad majestātiskajā pilī izvietots Francijas armijas muzejs. Pie tā – īpašā panteonā apglabāts Napoleons. Stāsta, ka viņš ievietots sešos dārgmetālu zārkos.
Dienā Parīze izskatās balta, bet vakaros neona ugunis to padara noslēpumaini romantisku. Grūti pateikt, vai mēs redzējām īstus frančus, jo visur bija daudz tūristu un melnādaino. Īpaši apkalpojošajā jomā. Man šķita, ka Parīzē ir raiba publika.
Lai gan to uzskata par modes pilsētu, ģērbšanās stilā vismaz ikdienā īpašas atšķirības nemanīju. Francūži ir atvērtāki nekā mēs – latvieši, arī skaļi. Bijām izbrīnīti, ka pilsētā ir daudz suņu, bet to ekskrementus neviens nesavāc. Savukārt mazajās pilsētiņās un arī Parīzē bija maz galveno ielu ar tiešiem to krustojumiem, jo krustojumiem pa vidu iekārtotas ziedu dobes.
Parīzē krietnu laiku pavadījām smaržu muzejā, kur iespējams izvēlēties un iegādāties dažādas franču smaržas, kas iesaiņotas metāla flakonos. Tur esot, radās šaubas par franču smaržūdeņiem, kurus iespējams iegādāties pie mums, jo smaržas noturība ir neliela. Muzejā, iegādājoties sešu smaržu komplektu, vajadzēja maksāt 24 eiro. Kārdinājums bija liels, bet vispirms izvērtējām naudasmaka saturu. Smaržas veidotas, kombinējot dažādas dabas izejvielas un rezultātā iegūstot fantastisku rezultātu.
Uzkāpjot Tragadero skatu laukumā, vērojām 1899.gadā Vispasaules izstādei par godu uzcelto 327 metrus augsto Eifeļa torni.
Vēlas atgriezties Monmartrā
Tā ir vieta, kur es vēlētos atgriezties, lai līkumojot atkal uzkāptu Monmartras kalnā, kura virsotnē atrodas balta katedrāle, aicinot ikvienu apmeklētāju. Tās altāra svētbildē Jēzus Kristus, šķiet, spēj ielūkoties cilvēka visdziļākajā dvēseles stūrītī. Bet ārā visapkārt virmo bohēma.
Monmartra ir mākslinieku paradīze. Te var lūgt uzgleznot savu portretu, iegādāties gleznas, kurās atainotas Parīzes ainavas, mājīgos krodziņos baudīt vīnu un alu un vērot naksnīgo Parīzi, kas vakaros līdzinās miljoniem jāņtārpiņu.
Atgriežoties viesnīcā, gids mums izteica atzinību par izturību, jo kājām bijām mērojuši apmēram 18 kilometrus.
Izglītības templis – Latīņu kvartāls
Otrā dienā Parīzi skatījām caur autobusa logu, vispirms braucot uz Latīņu kvartālu, kur atrodas izglītības templis – Sorbonas universitāte, kas būvēta trūcīgajiem studentiem, arī panteons, kurā 2002.gadā pārapbedīja Aleksandru Dimā.
Ikvienu pārsteidza Pompidū celtne, kur visas komunikācijas – dažādas caurules, ūdensvadi un cits, uzskatāmi izvietoti ēkas ārpusē. Tas šķita interesanti un oriģināli, bet mums nepieņemami.
Priecājāmies par Luksemburgas dārzu, kur pārliecinājāmies, ka, pārdomāti izvietojot mums pazīstamus augus, iespējams radīt fantastisku krāšņumu. Uzlūkojām arī aktiera Alena Delona villu, lai saprastu, ka bagātība paver daudzas durvis. Brīdi kavējāmies pārdomās pie tuneļa, kur traģiski gāja bojā princese Diāna. Tur izveidota piemiņas zīme – liesmojoša lāpa.
Esot Parīzē, noteikti jāapmeklē Manhetens – gigantisku jaunceltņu rajons, ko raksturo simtstāvīgas dažādas formas celtnes, veidotas stiklā, metālā un betonā.
Ar sajūsmu atceros braucienu kuģītī pa naksnīgo Sēnu. Abos tās krastos izgaismotos namus un mūzikas skaņas, lai tādējādi tūristiem ļautu iespējami vairāk izjust Parīzes burvību un romantisko gaisotni. Redzētā un dzirdētā savienojums ir neaizmirstams.
Saviļņojoša atkalredzēšanās
Mīļa un sirsnīga tikšanās Parīzē bija ar manu bijušo skolnieci Ingu ( gulbenieti Ingu Apariņu), viņas vīru un bērniem – meitu un dēlu, kuri runā latviski un zina, ka vecāku dzimtene ir Latvija. To iecerēts apciemot pavasarī. Inga atzina, ka divu gadu laikā ir iedzīvojusies Francijā, lai gan pirms tam piecus gadus dzīvojusi Čikāgā. Bērniem tā bijusi lieliska iespēja apgūt dažādas valodas. Kad, atgriežoties Gulbenē, fotogrāfijas rādīju Ingas vecākiem, viņi ilgi nenovērsa no tām skatienu, jo ciemos iespējams doties tikai sirdī.
Strasbūrā sajūt Vācijas tuvumu
Uz dienvidiem no Parīzes, pamazām pošoties mājupceļam, Reinas un Mozeles upju ielejā zaļojošos vīnogulāju dārzos paslēpušies mazi vīndaru ciematiņi, bet pilsētiņa Kalmāra sagaida ar bagātīgiem ziedu stādījumiem. Vietējie iedzīvotāji te raduši interesantu risinājumu māju izbūvē. Viņi it kā pakāpeniski mēģina palielināt telpas, tāpēc katrs ēkas stāvs veidots ar izlaidumiem uz ielas pusi.
Savukārt Strasbūrā, kurā ir 300 000 iedzīvotāju, pie vecās Eiropas Parlamenta ēkas plīvo arī Latvijas karogs. Ēka ārēji izskatās gara un liela, tomēr pašreizējām prasībām neatbilstoša, tāpēc veselu kvartālu aizņem stiklā un betonā celtā jaunā Eiropas Parlamenta ēka. Strasbūrā, kurā ir daudz kanālu un uzmanību piesaista no sarkana smilšakmens celta katedrāle, jaušams Vācijas tuvums, jo daudzas tūristu grupas runā vācu mēlē. Atkal gūstam apliecinājumu jau zināmai patiesībai, ka cienījamus gadus sasnieguši ļaudis ir lielākā tūristu daļa.
Un tad jau esam Vācijā, lai Koblencā, stāvot pie trīsdesmitajos gados celtā monumenta, kas simbolizē reiha varenību un kur vēl šodien skatāmas Hitlera un viņa domubiedru bistes, izkristalizētos atziņa, ka nekas nav mūžīgs. Atceļā mirkli piestājam Eizenahā – komponista Baha dzimtenē, braucam garām Drēzdenei. Aiz autobusa logiem slīd sarkanjumtaini ciematiņi. Tā negribas sacīt: “Paliec sveika, Parīze!”, tāpēc klusībā saku: “Uz redzēšanos!”
Līvijas Liepas ceļojuma iespaidus pierakstījusi Malda Ilgaža
***
Ceļojuma maršruts
Berlīne – Hannovere – Normandijas pilsētas Amjēna un Ruāna – Lamanša krasta Etretas klintis – Normandijas tilts – Sanmišelas cietoksnis – Lisjē – Kabera pie Biskajas līča – Parīze – Kalmāra – Strasbūra – Koblenca.
Parīze
Francijas galvaspilsēta, kas atrodas pie Marnas un Uāzas upju ietekas Sēnā. Tā ir viena no lielākajām pilsētām pasaulē. Parīzē un tās piepilsētās dzīvo vairāk nekā 1,5 miljoni ārzemnieku.
Senākie atradumi, kas liecina par cilvēku eksistenci Parīzē, ir saglabājušies no paleolīta laikmeta. Rakstītos avotos Parīze pirmo reizi minēta 53 gadus pirms mūsu ēras.
Simtgadu kara laikā Parīzi sagrāba angļi. No 17. līdz 18.gadsimtam Parīze kļuva par pasaules mākslas, sabiedriskās domas un zinātnes centru.
Parīzes izcilākais gotiskās arhitektūras paraugs Sitē salā ir Parīzes Dievmātes katedrāle. Tās garums ir 130, bet platums –
108 metri. Zvanu torņa,kas atrodas katedrāles centrā, augstums ir 90 metri. Tā celta laikā no 1163. līdz 1257.gadam.
Francija ir valsts Rietumeiropā. Tā robežojas ar Beļģiju, Luksemburgu, Vāciju, Šveici, Itāliju, Monako, Spāniju un Andoru. No Lielbritānijas to šķir Lamanša un Padekalē jūras šaurums. Francija ir lielākā valsts Rietumeiropā, iedzīvotāju skaita ziņā – 4.vietā – vairāk nekā 53,8 miljoni. Oficiālā valoda – franču.
Normandija ir vēsturiska province Francijas ziemeļos. Tās platība ir 28 000 kvadrātkilometru. Vairāk nekā 2,8 miljoni iedzīvotāju. Galvaspilsēta – Ruāna. 10.gadsimta sākumā Normandijas teritoriju iekaroja normaņi. No tā cēlies nosaukums. No 10. līdz 13.gadsimta sākumam Normandija bija hercogiste, pēc normandiešu iekarojumiem Anglijā – Anglijas karaļa valdījums. No 1202. līdz 1204.gadam Francija Normandiju atkaroja.
