Lindas dežūra ir beigusies. Uz mājām gulēt! Tikai tagad viņa jūt, cik nogurusi jūtas, kaut gan pati gandrīz neko nav darījusi, tikai bijusi visam, kas notika slimnīcā, lieciniece.
5.
Lindas dežūra ir beigusies. Uz mājām gulēt! Tikai tagad viņa jūt, cik nogurusi jūtas, kaut gan pati gandrīz neko nav darījusi, tikai bijusi visam, kas notika slimnīcā, lieciniece. Izejot no slimnīcas, viņa gandrīz saskrienas krūtīs ar ķirurgu Lūsi. Arī viņam beigusies dežūra. Viņiem mājas ir uz vienu pusi, un Lūsis aicina medmāsiņu aizvizināt. Dakterim ir tāda pat mašīna kā savulaik viņas vīram Zigurdam. Cik liekas sen, kad arī viņa pati brauca pie stūres, vadāja Karlīni, un viņai patika būt šofera lomā…Tētis reti kad viņai uztic savu braucamo, un parasti viņa ir tikai pasažiere. Viss laikam ritot ir mainījies, un kurš zina pateikt, vai kādreiz viņa vēl viena pati ar mašīnu trauksies pa ceļiem un jutīsies neatkarīga un līksma?
Pie Apsīšu namiņa dakteris piestāj un, pirms aizkrīt automašīnas durvis, vedējs atsveicināšanās vietā piezīmē: “Tu tik azartiski mums palīdzēji, spiežot brūcēs tamponus, ka piemirsi par tādu lietu, kā pašaizsardzību. Kur tad palika doma par cimdiņiem? Drīz imūndeficīta slimnieki būs ikdienišķa parādība, un HIV vīruss vispirms trāpīs mums, mediķiem. Ja mēs tam nebūsim gatavi, sekas būs bēdīgas, tāpēc vismaz jātrenējas.”
“Es atcerējos tikai tad, kad bija jau par vēlu,” Linda nomurmina, “turpmāk piedomāšu!” viņa atsveicinoties saka paldies, un nevar saprast – par padomu vai par at- vizināšanu. Lūsis pamāj medmāsiņai ar roku, un mašīna ir projām.
Aizverot sava namiņa durvis, Linda nonāk pilnīgā klusumā. Varēs atpūsties. Tūliņ viņa atslābināsies siltā vannā un tad gulēs kaut līdz vakaram, jo Karlīne ir ciemos, vecāki Irbēs. Trakā nakts ir galā, un nākamā dežūra būs tikai pēc trim dienām. Tad viņa atkal būs kārtībā. Viņa taču ir pelnījusi atpūtu. Larisai ir izdarīts viss, kas bija iespējams. Tālākais ir atkarīgs no veiksmes, dzīvotgribas un varbūt arī Liktenim ir kāda loma.
Taču ir pavisam ne tā, kā domāja Linda. Pie mājas vārtiņiem, bremzēm spalgi kaucot, piestāj kāda vieglā mašīna. Tas ir Zigis. Blakus mašīnā sēž viņa māte un pat galvu nepagriež un vārtiņu pusi, kā tāds piemineklis.
“Ko tiem te vajag? Kas te ir aizmirsies?” Linda ir īgna un ērcīga.
Durvis aizslēgt jau ir par vēlu, jo nācējs jau ir durvis atvēris un kā saimnieks stāv uz sliekšņa. Tad atcerējies, ka nav vairs vecie laiki, klaudzina pie durvju stenderes. Tas Lindai liekas pat komiski.
“Nāc vien iekšā, ja jau esi ienācis,” Linda nedabīgi skaļi sauc un pati no sava skaļuma salecas. Viņu pārņem nepatika.
“Ilgi neesi redzēta, nolēmu garām braucot paskatīties, kā meitai iet.”
“Pavisam nelaikā. Es esmu no naktsdežūras un Karlīne ir pie Ilgas un Jura Bulduros.”
“Kāpēc tu viņu vazā pa pasauli?”
“Kādu pasauli? Ezeriņi taču ir krustvecāki, mēs tā abi nolēmām.”
“Toreiz jau tavi radi skaitījās arī manējie, bet ne mēs bijām laulāti baznīcā, ne bērns kristīts. Kādi tur krusttēvi?”
“Mums tā ģimeniskuma bijis tik maz un garīgām lietām laika arī neatlika. Tiešām, es negribu strīdēties. Tev taču tēva tiesības neviens netaisās atņemt, tikai vēlams to apstiprināt arī materiāli. Tā kā neatceros ko bērnam saņēmusi. Atvedi?” Linda ir ērcīga un nelaipna.
Linda pamana uz Zigurda pieres sviedru rasu, tātad viņš ir saskaities, kā jau tas bija viņu kopdzīves laikā, un sāk kliegt: “Man ir minimālā alga, desmit lati mēnesī tev nebūs, ja tiesāsies, nekladzini!” “Bērnam ir jāēd katru dienu, un par to minimālo algu tu nepūt pīlītes! Tu un minimālā alga, tas neiet kopā, ka nepaliec arī vienreiz pie tās minimālās. Manējā gan tai ir tuvu, un tu to zini.”
Tā nu viņi atkal ir viens pret otru nostājušies un nekāda mierīgā saruna nav sanākusi.
“Tu jau laikam mani dziļāk neaicināsi. Cerēju, ka arī mamma ienāks apraudzīt Kerolu.”
“Karlīni, Zigi, viņa ir Karlīne. Ko tu iespītējies arī par vārdu? Savā laikā taču biji mierā. Un Austra pēc iekšānācējas nemaz neizskatās. Vai viņa arī nav mierā ar mazmeitas vārdu?”
