Mūzikai piemīt burvju spēks, jo tā cilvēkus spēj saliedēt un aizvest projām no skumjām. Mudina kavēties atmiņās un plaukt atkalredzēšanās priekam.
Mūzikai piemīt burvju spēks, jo tā cilvēkus spēj saliedēt un aizvest projām no skumjām. Mudina kavēties atmiņās un plaukt atkalredzēšanās priekam. Mūzika – tie ir sapņi un mīlestība. Piedošana un lūgšana. Mūzika – tā ir dzīve. Arī gulbenietei Sarmītei Semjonovai un viņas dēliem Jānim un Dainim.
“Mājās bieži savam priekam pēc dzirdes spēlējām dažādas estrādes melodijas. Tās galvenokārt izvēlējās dēli, jo viņiem par tām ir liela interese. Daudz palīdzēja Jāņa labā muzikālā dzirde. Izdomājām, ka varētu pamēģināt muzicēt kopā, priekšnesumu ļaujot novērtēt arī citiem. Pirmā uzstāšanās notika radu lokā, kad spēlējām krusttēva pensijas pasākumā,” atceras Sarmīte Semjonova.
Tolaik Jānis vēl mācījies 4.klasē, bet šodien viņam ir 17, Dainim – 16 gadi.
“Jānim tās bija pirmās ugunskristības ar tām raksturīgo satraukumu, lai gan biju uzrakstījusi notis. Šodien viņam tās vairs nav noteicošās, lai gan tās rakstu. Esam sasnieguši noteiktu līmeni mūzikā, tāpēc Jānis atļaujas arī improvizēt,” stāsta Sarmīte, kura muzicēšanas laikā uz skatuves ir kā drošības sala starp abiem dēliem.
Patīk, ja publika dejo
Sarmīte ievērojusi, ka Jānim vislabāk patīk spēlēt tad, ja publika, kas atrodas zālē, dejo. “Piedalījāmies Cesvaines pils atjaunošanai veltītajā muzikālajā pasākumā. Bijām pusstundu spēlējuši, bet neviens nedejoja. Cilvēki mūsu priekšnesumu klausījās kā koncertu un pēc katra skaņdarba aplaudēja. Jānis man klusām jautāja: “Kāpēc viņi nedejo?””, atceras Sarmīte.
Grupa, kurai pagaidām vēl nav nosaukuma, kopā muzicē divus gadus. Tikai vienu reizi Sarmīte un Jānis bilduši, kas tās nosaukums ir “Divi”, tomēr nav pārliecības, ka šo nosaukumu saglabās.
“Mēs neesam divi, bet trīs. Pagaidām Dainis ir skaņu ope -rators, kas vienmēr kopā ar mums atrodas uz skatuves, tikai atpūtas pasākuma dalībnieki viņu nepamana,” bilst Sarmīte, kas, būdama profesionāla mūzikas pedagoģe, uzskatāma par ģimenes muzikālā kolektīva vadītāju.
Programmu veido kopīgi
Divus gadus Sarmīte un dēli muzicējuši arī Gulbenes Uzņēmēju dienu pasākumā. Lai uzstāšanās būtu pārdomāta, visi trīs kopīgi veido skaņdarbu programmu.
“Paši melodijas nekomponējam, bet no plašā klāsta, ko piedāvā mūzikas ierakstu kompānijas, izvēlamies tās, kas mums vislabāk patīk, iepriekš kopīgi izvērtējot, vai tās patiks arī klausītājiem. Klausāmies kasetes, kompaktdiskus un muzikālās radiopārraides. Pamazām izveidojies plašs repertuārs. Lai to būtu vieglāk izspēlēt, es Jānim uz nošu līnijām zīmēju tikai “bumbiņas”. Nav nekādu norāžu par skaņdarba ritmu. To viņš izjūt pats,” stāsta mamma. Dažkārt, ja kāda melodija piemirstas, Sarmītei atliek nodungot tikai tās pirmās taktis, lai Jānis atcerētos. Tomēr apgalvot, ka nekad nedzirdēsim viņu pašu sacerētas melodijas, nevar, jo Sarmīte raksta dziesmas popgrupai “Fonika”.
Šobrīd grupa, ko var nosaukt “Sarmīte un dēli”, spēlē instrumentālus skaņdarbus, bet nākotnē to papildinās arī solists – Dainis, kurš dzied mammas vadītājā Gulbenes vidusskolas popgrupā “Fonika”. Sarmīte priecājas, ka Dainis kļuvis atraisītāks un nebaidās dziedāt viens pie mikrofona. Arī Jānis labprāt dziedātu, bet kas tad spēlēs saksofonu?
Sākums ir ģimeņu spiets
Sarmīte atzīst, ka arī tad, ja viņai būtu divas meitas, muzicētu kopā ar tām, jo vienlīdz labi saprototies gan ar zēniem, gan meitenēm. Viņa atceras, ka kopā darbošanās veicināšanā liela nozīme bijusi Bērzu pamatskolas rīkotajos “Ģimeņu spietos”.
“Tajos piedalījāmies jau tad, kad Jānis tik tikko spēja noturēt saksofonu, bet Dainis dziedāja pie mikrofona. Vēl šodien glabāju pasākuma fotogrāfiju. “Spieta” pasākumus vērtēju pozitīvi, jo tie palīdzēja atklāt daudzas muzikālas ģimenes,” atceras Sarmīte. Viņa nenoliedz, ka muzicēšana dažādos pasākumos ne tikai rajonā ir arī materiāls papildinājums ģimenes kopējā budžetā.
Spēlē sešas stundas
“Esam spēlējuši sešas stundas bez pārtraukuma. Tas ir fiziski nogurdinoši. Ir gadījumi, ka vēlā nakts stundā Jānis pagriežas pret mani un bilst, ka vairāk nespēj, jo lūpa pušu. Katram mūzikas instrumentam ir sava specifika, bet pūšamie instrumenti prasa lūpu izturību. Būtībā Jānim no mums visiem ir visgrūtāk. Pēc spēles cilvēki ir nākuši man klāt un bilduši, ka esmu dēlu nomocījusi. Tā nav, jo noguruši jūtamies visi,” iebilst Sarmīte.
Viņa nenoliedz, ka ir patīkami uz skatuves atrasties kopā ar saviem dēliem. Gadās, kaut kas piemirstas vai sajūk, bet tad Sarmīte kā māte steidz palīdzēt, kā tobrīd tas iespējams. Klausītāji to pat nenojauš.
“Priecājos, ka ar katru gadu pilnveidojas Jāņa muzikālā meistarība. Viņš šobrīd mācās Cēsu mūzikas vidusskolā pūšamo instrumentu klasē. Pirms tam viņš mācījās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, bet Jānim diemžēl nepatika dzīve Rīgā, tāpēc viņš nolēma izstāties un izvēlējās Cēsis. Tagad dēls ir apmierināts. Jānim nepatīk lielpilsētas burzma. Vislabāk viņš jūtas laukos – Alūksnes rajona Jaunannas pagastā,” stāsta Sarmīte.
Dod spēku un enerģiju
Grupas dalībnieki apliecina, ka mūzika neļauj nogurt. “Gandarījumu dod apziņa, ka cilvēkiem mūsu priekšnesums ir paticis, ka būsim gaidīti arī citrreiz. Esam ievērojuši, ka publika un tās gaume mēdz būt atšķirīga. Vecākās paaudzes cilvēki izvēlas šlāgerus, jaunieši – modernākus ritmus. Mums jāspēj piemēroties katrai gaumei,” secina Sarmīte. Viņa stāsta, ka turpmāko gadu muzikālajā projektā paredzēts izveidot koncertprogrammu, kurā būtu instrumentālie skaņdarbi un dziesmas.
“Dainis Gulbenes mūzikas skolā apguva flautas spēli un tagad ir apņēmies iemācīties spēlēt ģitāru. Agrāk pat iedomāties nevarēju, ka uzstāšos kopā ar dēliem. Nenoliegt, ka ar to lepojos,” bilst Sarmīte.
Veidojas laba sadarbība
Grupai izveidojusies veiksmīga sadarbība ar grupas “Forte” dalībniekiem, tāpēc mājās bieži skan Kaspara Maka balss. Sarmīte atzīst, ka viņai nākoties iet laikam līdzi un piemēroties dēlu muzikālajai gaumei. Tomēr viņu mīļākais skaņdarbs esot “Sapņu rums”. To spēlējot visos pasākumos.
“Es nevaru apstāties tikai pie šlāgeriem. Pat mūzikas stundās man norāda, ka vajadzētu dziedāt “Pastum, pastum”, lai gan es bilstu, ka tā nav dziedama dziesma. Tomēr man ir jāzina šodienas jauniešu gaume. Priecājos, ka senas melodijas aranžē mūsdienīgos ritmos. Mums šīs dziesmas ir vecas, jauniešiem – ne,” spriež Sarmīte.
Laba sadarbība ir ar Lejasciema bērnu popgrupas vadītāju Antru Zelču, kas nepieciešamības gadījumā aizdod sintezatoru. Sarmīte bilst, ka arī Jānim būtu vajadzīgs jauns saksofons, bet tas maksā 1200 latus. Izrādās, ka labam mūzikas instrumentam ir liela nozīme kopējā skanējumā.
Sarmīte pieļauj iespēju, ka varbūt reiz pienāks laiks, kad vecākais dēls izveidos savu grupu un mammai vajadzēs atkāpties. Viņa tam ir gatava, jo visam savs laiks.
“Domāju, ka dzīvi ar mūziku saistīs tikai Jānis, jo Daini vairāk interesē bioloģija. Dēliem neko neuzspiedīšu, bet ļaušu viņiem izvēlēties pašiem,” saka Sarmīte. Viņa iedrošina arī citus muzikālos vecākus nebaidīties darboties kopā ar bērniem, jo tā ir iespēja sevi apliecināt.
“Man nebūtu lielāka prieka, ja es pēc gadiem skatītu Jāni vai Daini muzicējam kādā profesionālā orķestrī. Tad es varētu teikt, ka esmu darījusi visu, lai dēliem pavērtu ceļu uz mūzikas paradīzi, kurā ielaiž tos, kas nebaidās neatlaidīgi strādāt,” piebilst Sarmīte.
