Vecās tradīcijas Silainē turās stingri, un slimnieku piederīgie savā postpadomju domāšanā un vientiesībā pa retam atnes māsiņām pa konfekšu kastītei, tikai reizumis dzirdams par kādu virsnormas naudas prezentu.
8.
Vecās tradīcijas Silainē turās stingri, un slimnieku piederīgie savā postpadomju domāšanā un vientiesībā pa retam atnes māsiņām pa konfekšu kastītei, tikai reizumis dzirdams par kādu virsnormas naudas prezentu. Nauda galvaspilsētā ir parasta lieta, un profesionāla medicīniskā palīdzība tur nav vis nekāda žēlsirdības dāvana: kopš izdomāta nauda, viss ir elementāri vienkārši: maksā ragā! Un pats vainīgs, ja neesi maksātspējīgs un nevari atļauties modernākās ārstēšanās metodes. Larisa, protams, ir spējīga gan maksāt, gan kapitālistiski domāt. Viņa grib dzīvot, tāpēc ar līdzekļiem nedrīkst skopoties.
Lindai šis laiks ir grūts. Kamēr Karlīne ir pie Zigurda un Austras, viņa īpaši daudz strādā, uzņemoties vēl arī papildu darbu pie Larisas gultas. Tumšajās nakts stundās slimniece ir vārga un labāk grib tuvumā cilvēku, un Linda, lai cik nogurusi arī nejustos, nespēj atteikt. Larisas dzīvība karājas kā mata galā, bez individuāla posteņa te nevar, un tad nav svarīgi, ka Lindas pašas dzīve ir atkal samezglojusies. Labāk ir būt visu laiku aizņemtai, nekā nervozēt par bērnu, kas taču nav pie svešiem ļaudīm…Viss taču atkal nokārtosies. Sarunās ar Zigi pa telefonu Linda cenšas būt mierīga, gandrīz neko par bērna aizvešanu nepārmest, esot tik dabiski skumt pēc sava bērna. Telefons ir viegli apmānāms, un Zigis arī. Linda cenšas neizrādīt pat mazāko nepatiku. Galu galā arī viņai pienākoties atpūta. Sevi viņa mierina, ka gan viņi paši bērnu atvedīs, un ciemošanās var nākt par labu arī Karlīnei: tēti un otro vecmammu savos apzinīgajos gados viņa iepazīst pirmo reizi. Nepieradušiem bērnaukļiem šī nasta drīzi vien var izrādīties par smagu, un bērns drīz būs atkal mājās. Tā arī notiek. Nedēļu pēc bērna aizvešanas Zigurds ir Silainē un ar bērnu pie rokas ver pazīstamās durvis. Tagad Linda uzliek saprātīgas šķirtās sievas masku. Karlīnei ir nopirktas arī jaunas drēbes. Tas ir pirmais tēva pienesums, kamēr viņi ir šķīrušies. Arī Zigurds liekas mierīgs un varbūt pirmo reizi mūžā ir izjutis atbildību par savu bērnu. Nav nekādas bravūras, nekādu pārmetumu. Arī Linda pauzē un gaida, ko Zigis teiks. Karlīne ir tik priecīga par atkalredzēšanos: te metas Lindas apkampienos, bučojot un glāstot viņas seju, apliecinot, cik ļoti viņa ir noilgojusies pēc mājām. Arī rudais runcis tūliņ dabū bērna rociņu glāstus, un buču uz paša purniņa. Abi šķirtie vecāki skatās šinī bērna mājāsatgriešanās ainā un katrs domā savas domas. Tas taču ir viņu abu bērns un to nevar sadalīt divās daļās kā nekustamo īpašumu vai naudas banknotes: te čupiņa tev, tēti, un te tev, māt! Arī būt kaut kur vidū starp abiem vecākiem bērns fiziski nespēj. Pat savu mīlestību un pieķeršanos vienam vai otram nevar sadalīt. Linda šinī laikā ir daudz domājusi, kā ārzemnieki prot, kā to cenšas parādīt žurnālos, kur bērns var arī pēc vecāku šķiršanās mierīgi soļot pie katra rokas pieķēries. Pie tam ārzemnieki droši vien arī finansiāli var vieglāk uzturēt savus kopīgos bērnus. Kāpēc, izbeidzoties intīmajām attiecībam un kopdzīvei paliek pāri dusmas, pat naids un griezsirdība, tiek izsekots katrs bijušā laulātā solis. Zigurda domas un izjūtas Linda nenojauš.
Beidzot Zigis ierunājas: “Es saprotu, ka varbūt rīkojos pārststeidzīgi, kad Karlīni tā pēkšņi paņēmu, bet toreiz es citādi nespēju. Tev arī nebija laiks mani uzklausīt…Tagad uzklausi mani, ja tev ir laiks…Tas attiecas arī uz tevi.”
Linda aicina atbraucējus tālāk – istabā. Viņai Karlīnes ir tā trūcis. Bērna mazās roķeles atkal turās cieši ap mammas kaklu apvītas, un Lindai acis kļūst miklas: “Meitiņa atkal ir mājās! Te tevis visiem tik ļoti trūka! Tad viņa griežas pie Zigurda: “Padzersim kopā tēju, parunāsimies par visu, kas nepieciešams. Es tev neko nepārmetu, jo arī tev ir tiesības audzināt meitu, tikai turpmāk gan paziņo laikus, kad gribēsi vest pie sevis, es tā nevaru pēkšņi uzzināt, ka viņa ir paņemta. Tu taču to saproti. Viss būs sagatavots jau laikus,” Linda, uz galda traukus kārtojot, runā, “arī otrā vecmamma lai uzzina, cik viegli vai grūti ir tikt ar bērnu galā un palutina savu mazmeitu pa savam prātam. Mīlestības bērnam nekad nav par daudz.”
Pārmīdami kādas nenozīmīgas frāzes, viņi vakariņo kā agrāk simtiem reižu to darījuši. Kad Karlīne sāk miegojoties berzēt actiņas, Linda ceļas no galda un gatavojas likt bērnu gulēt. Karlīne atkal var gulēt blakus savam mīļajam rotaļu trusītim, pēc kura visas šīs dienas ir ilgojusies. Zigis paliek sēdēt pie galda, un Linda bērnistabā dzird, kā gar tējas glāzes malu šķind tējkarote. Šodien Zigurds viņai liekas nepierasti kluss un domīgs. Viņi ilgi nav runājušies, varbūt beidzot arī spēs izrunāties, kā normāli cilvēki, nevis kādi ienaidnieki.
