“Karstums. Autobusam logi norasojuši. Krēslo. Virs laukiem jau ceļas migla. Braucam pa šoseju Smiltenes virzienā. Uz “šņores ceļa” (Smiltenes krustojums – Gulbene – red.) rodas problēma.
“Karstums. Autobusam logi norasojuši. Krēslo. Virs laukiem jau ceļas migla. Braucam pa šoseju Smiltenes virzienā. Uz “šņores ceļa” (Smiltenes krustojums – Gulbene – red.) rodas problēma. Jāmeklē īstais pagrieziens uz Krustakmeni. No šosejas nogriežamies pa labi dziļajos mežos. Palsas upes krasti – brikšņaini. Diezcik omulīgi te nav. Tumst. Nežēlīgi kož odi. Riskējam un izpeldamies seklajā ar nogrimušām siekstām pilnajā dīķi”, tā sākas ieraksts dienasgrāmatā, kas stāsta par Latvijas Kultūrkapitāla fonda un
20. februārī dibinātā Atklātā sabiedriskā fonda (ASF) “Austras fonds” projekta “Gulbenes rajona senās kulta vietas” ekspedīcijas gaitu.
Ekspedīcijā, kas tās dalībniekus uz Gulbenes rajonu atveda jūlija nogalē, piedalījās viens no (ASF) “Austras fonda” dibinātājiem – Aivars Jakovičs, kas šobrīd veic fonda viceprezidenta pienākumus, kā arī Valters Grīviņš, kas ir “Tālavas senlietu krātuves” vadītājs, un aktīvists Andris Mičulis.
“Ekspedīcijā cenšamies apzināt Gulbenes rajona kulta un svētvietas, tautas tradīciju vietas, senkapus, upuru akmeņus un citus ar kulta izdarībām saistītus objektus,” stāsta Aivars Jakovičs un iepazīstina ar fonda darbību.
Interesei par vēsturi jābūt neviltotai
Visi ekspedīcijas dalībnieki ir vēsturnieki, kas projekta par Latvijas kulta vietām realizāciju uzsākuši pirms trīs gadiem, katru gadu vairāk vai mazāk izpētot kādu no Latvijas rajoniem. “Šovasar pienāca kārta Gulbenes rajonam. Lai nerastos dažādi pārpratumi, rakstām ekspedīcijas dienasgrāmatu, iekļaujot tajā sastapto cilvēku vārdus, mājvārdus, kā arī veidojot vides un to vietu aprakstus, kur senatnē pulcējušies ļaudis, lai svinētu gadskārtu ieražu svētkus, veikuši senus reliģiskus rituālus un tamlīdzīgi. Pirms ekspedīcijas uzsākšanas apsekojām arhīvus, muzeju fondus un folkloras krātuves materiālus,” stāsta A.Jakovičs.
Viņš atceras, ka interesantas bijušas tikšanās ar rajona aktīvākajiem novadpētniekiem un min fanātisko galgausnieti Oļģertu Miezīti, izsakot nožēlu, ka diemžēl iepriekš nav izdevies satikties ar Kučiertēvu no Lejasciema pagasta. A.Jakovičs atzīst, ka Gulbenes rajonā izdevies sastapt ārkārtīgi daudz laipnu un atsaucīgu cilvēku, kam rūp tautas vēstures tradīciju saglabāšana un to nodošana nākamajām paaudzēm.
“Domāju, ka “Tālavas senlietu krātuves” cilvēkiem izdosies izveidot pastāvīgus kontaktus, piemēram, ar Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju centra vadītāju Daci Milni, Gulbenes Vēstures un mākslas muzeja darbiniekiem un citiem,” piebilst V.Grīviņš. Viņš uzskata, ka interesei par latviešu tautas vēsturi jābūt neviltotai – no sirds.
“Mēs esam paugura virsotnē divu līdz trīs metru augstumā, kur atrodas akmens. Tā virsējā šķautne ir orientēta no rietumiem uz austrumiem. Austrumu galā ir plankums. Šķautne beidzas ar plankumu, kurā ir 17 centimetrus dziļš caurums. Aiz tā ir plankums, kura varētu būt ziedokļa vieta. Visapkārt – sausa pļava. Vēl kādu laiku pļavas neaizaugs, bet krūmi var uznākt akmenim virsū”.
Uzdevums – lokalizēt objektus dabā
“Pēc ekspedīcijas mūsu uzdevums ir, izmantojot iegūto informāciju, lokalizēt dabā apgūtos objektus, apkopot cilvēku atmiņas un nostāstus, kā arī apzināt kulta vietās atrasto priekšmetu arheoloģisko vērtību. Piebildīšu, lai gan izmantojām karti, ne vienmēr bija viegli nokļūt līdz tajā norādītajām kulta vietām. Aizaugušas pļavas, staigni krūmāji, daudzkārt arī virspusējas cilvēku atmiņas. Mums jāsaprot, ka svētvietas ir latviešu tautas garīgās kultūras daļa,” uzsver “Austras fonda” viceprezidents, norādot, ka dzīvē viss skatāms vienotā kontekstā.
A.Jakovičs un pārējie ekspedīcijas dalībnieki atceras tikšanos ar Jaungulbenes pagasta iedzīvotāju, astoņdesmit gadus veco Imantu Vieglo, kas stāstījusi par “Danču” kalniņu, kur viņas bērnībā apkārtējie ļaudis rīkojuši dančus, bet viņa otrā dienā gājusi meklēt kādu atrisušu krellīti vai brošu.
“Tā ir bauda klausīties, kā sirmgalve stāsta par to, kā uz paugura virsotni kādreiz vedušas no zemes veidotas kāpnes, kā muzikantiem vieta ierādīta uz paaugstinājuma, kas izveidots no velēnām, bet “danču” kalnam apkārt bijusi ierīkota bērzu aleja, kur pārīšiem pastaigāties. Viņa atceras arī tuvējo Dieva kalnu, kur mātes nesušas jaundzimušos bērnus, lai viņi saņemtu svētību un izaugtu stipri, jo ticējušas, ka kalnam piemīt svētība,” stāsta A.Jakovičs un ir pārsteigts par cilvēku pamatīgumu, kāds nepiemīt “laimes meklētājiem”. Viņš atzīst, ka arī pie Oļģerta Miezīša “Klāvanu” mājās sajutis garīgi piesātinātas vides klātbūtni.
“Olģerts Miezītis: – Velna siliņš atrodas pie “Tīcanu” mājām. Te ceļa sazarojums ir tik sarežģīts. Ir pat kaut kāds trīsstūris, no kura tur aiziet ceļš, tur atkal ceļš. Agrāk bija tradīcija, – kas gribēja kārties, tā gāja uz Velna silu. Laikam tur priedēm labāki zari. Tur daudzi izdarījuši pašnāvību. Nu, un maldīties arī tur var. Piemēram, ir miglains laiks. Es gāju caur Velna silu būvēt Plēķa dīķi. Miglā izgāju silam cauri, un nevaru saprast, kur atrodos, eju atpakaļ, atkal nesaprotu, kur esmu iznācis.
Ir jāapzina veco ļaužu atmiņas
“Mēs nedrīkstam pieļaut, ka gados vecu cilvēku atmiņas neuzklausām un nefiksējam, jo līdz ar viņu aiziešanu viņsaulē zaudējam trauslos vēstures pavedienus, tāpēc vajadzētu rast laiku šos cilvēkus apciemot un izklaušināt,” prāto A. Mičulis.
A.Jakovičs piebilst, ka šajā darbā lieliski palīgi var būt skolēni, un min Jaunpiebalgas skolas pedagoģi Pārslu Johansoni, kura izstrādājusi programmu novada mācībai. Skolēnus ved ekskursijā uz senvietām, rīko konkursus par ievērojamiem cilvēkiem un tamlīdzīgi.
“Novadu mācība skolā nav obligāts priekšmets, bet noderīgs un ļoti vajadzīgs,” stāsta viceprezidents, atzīstot, ka šodienas sabiedrībai vajadzētu pārņemt senču prasmi dzīvot saskaņā ar dabu, sekojot tās smalkajām, ikdienā it kā nepamanāmajām norisēm, atbrīvojoties no televīzijas maģiskās pievilcības.
Fonda misija – vērtību atgriešana
ASF “Austras fondam” piemīt trīs prioritātes – izglītība, patriotisms, kas neietver tikai svinīgus gājienus un maršus, bet nozīmē mīlestību pret savu zemi, un ekoloģisku ekonomiku.
“”Austras fonds” apvieno uzņēmējus un kultūras darbiniekus, kas ir sapratuši, ka tautas dvēsele – kultūras tradīcijas – ir nozīmīgs faktors. Lai mūsu tauta kļūtu stipra, ir jāaktualizē visas iepriekš minētās norises. Daudz senatni apliecinošu vērtību iespējams glabāt biezās, noputējušās mapēs, bet mūsu mērķis ir šīs vērtības atdot dzīvei. Tā ir vienīgā iespēja izvairīties no šodienas politiķu vienaldzības,” A.Jakovičs skaidro fonda misiju. Kultūrkapitāla fonda darbību viņš min kā palīdzību sniedzošu organizāciju.
“Esmu iepazinies ar izteikumiem par to, ka Kultūrkapitāla fondu vajadzētu likvidēt, bet tas nozīmē, ka ievērojama sabiedrības daļa zaudēs iespēju darboties. Uzskatu šādu rīcību par nepareizu, jo minētā fonda darbība mūsu apstākļos ir ārkārtīgi demokrātiska. Visiem, kas vēlas darboties kultūras jomā, tas ir iespējams. Zinām, ka kultūras darbinieki nesaņem lielu atalgojumu, tāpēc ir būtiski, lai viņiem būtu iespējas realizēt savas ieceres. Fondam ir ārkārtīgi plašas tradīcijas jau no pirmās neatkarīgās Latvijas gadiem,” stāsta A.Jakovičs.
Popularizē senlietu kopumu
“Tālavas senlietu krātuves” vadītājs Valters Grīviņš, stāstot par krātuves darbību, uzsver, ka tās uzdevums ir popularizēt visu senlietu kopumu, apzināt vietvārdus, lai pēc tam izveidotu digitālu datu bāzi, pieejamu ikvienam interesentam. “Ekspedīcijas laikā gūtā informācija ir nepieciešama cilvēka iekšējā spēka stiprināšanai, latvietības veicināšanai un saglabāšanai, jo daudzas latviešiem svētas lietas, varbūt ne īsti vietā pielietotas, nonivelējas. Piemēram, sarkanbaltsarkanais karogs pie skolas. Ja to neuztver ar iekšēju svētumu un pārliecību, tad tikpat labi var pieņemt lēmumu, ka ikvienam pirms skolas durvīm ir jāpaklanās. Protams, cilvēki darīs to, ko liks, bet cik dziļa būs viņu iekšējā pārliecība?” jautā Valters Grīviņš.
Savukārt folklorists Andris Mičulis akcentē senrakstu nozīmi, kas atklāti uz dažādiem seniem objektiem. Tās ir zīmes akmeņos, krusta priedēs un tamlīdzīgi.
“Diemžēl daudzu cilvēku nostāja pret tiem ir klaji negatīva. Viņi uzskata, ka šie akmeņi un citi objekti ir savu laiku pārdzīvojuši, tāpēc nolīdzināmi līdz ar zemi, lai pēc tam deklarētu, ka šādu senvietu vispār nav bijis. Tomēr baltiem tādas vietas ir bijušas. Ir aplami tās noliegt. Tas pats sakāms arī par dažādiem sakrāliem skulpturāliem veidojumiem un tēliem. Tie līdzīgi kā objekti ar senrakstiem ir bijuši pakļauti vislielākajai iznīcībai,” pukojas A.Mičulis.
***
Fakti
– Atklātais sabiedrības fonds “Austras fonds” dibināts 2003.gada 20.februārī.
– “Austras fonda” prezidents ir Valdis Kalnozols.
– Ar fonda palīdzību noorganizēti vairāki pasākumi, piemēram, Lieldienas, Ūsiņa diena. Lizuma pagastā stādīta ozolu birzs. Sakoptas latviešu strēlnieku piemiņas vietas.
