Pirms pāris dienām biju iegājusi paciemoties dzemdību nodaļā. Vienmēr ir tāda dīvaina sajūta, redzot jaundzimušu, veselu un gaidītu bērniņu.
Pirms pāris dienām biju iegājusi paciemoties dzemdību nodaļā. Vienmēr ir tāda dīvaina sajūta, redzot jaundzimušu, veselu un gaidītu bērniņu. Viņš tik saldi guļ, un zem mazā spilvena jau nolikts viņa dienu smagums un vieglums, viņa laimīgie un sāpīgie brīži. Bet pats viņš ļaujas saldajai burvībai – miegam, gardajai sajūtai – mātes pienam un vieglajam mātes roku pieskārienam. Viņam vēl viss priekšā. Viņš pat neapjauš, ka mazās dūrītēs savilktās rociņas pēc gadiem darīs lielākus un mazākus darbus. Par šo lielāko pasaules brīnumu pēdējā laikā satraukusies arī valdība. Pārāk maz Latvijā esot šo mirkļu, kad pasaulē ienāk jauna dzīvība. Pārāk maz esot šo laimes mirkļu, kas radītu stabilitāti un pārliecību, ka latvieši dzīvos. Premjers Einars Repše kopā ar Latvijas Pirmo partiju atzinuši, ka valdības prioritāte ir Latvijas demogrāfiskās situācijas uzlabošana. To centīsies panākt ar lielākiem pabalstiem, ieviešot jaunu ikmēneša pabalstu jaundzimušā mātes vai tēva vidējās darba algas apmērā. No budžeta tas varētu prasīt 30 miljonus latu. Demogrāfi ir aprēķinājuši, ka iedzīvotāju skaits tuvāko desmit līdz piecpadsmit gadu laikā samazināsies par 15 procentiem. Līdz ar to par tautas izmiršanu vēl neesot pamata runāt. Taču tas gan nenozīmē, ka dzimstības veicināšanu varētu atlikt uz vēlāku laiku. Premjers paudis atbalstu idejai, ka jaundzimušā bērna vecākiem maksās ikmēneša pabalstu tēva vai mātes vidējās darba algas apmērā. Šo ieceri varētu realizēt, sākot no 2005.gada. Premjers rosināja arī jaunajām māmiņām studentēm maksāt krietni lielākus pabalstus – to dzīvesbiedra algas apmērā. Pagaidām gan nav skaidrs, ko darīt tām studentēm, kurām otras pusītes nav.
Kamēr valstsvīri ir pārliecināti, ka šādi pabalsti veicinās dzimstības pieaugumu un jau domās pārskaita valsts kasi un rēķinās ar milzīgu jauno latviešu ģimeni, man tā vien šķiet, ka aizmirsts ir pats galvenais. Lai bērni dzimtu, vajag mājas! Ne tikai divstāvīgas savrupmājas ar baseinu un dārgām mēbelēm (arī nelielā koka būdiņā var dzīvot daudzi bērni un justies laimīgi, ja viņi tur sajūt patieso mīlestības siltumu). Godīgi runājot, mums taču pietrūkst māju, kur dzīvo mīlestība, kas spēj uzņemties atbildību, rūpes, arī grūtības. Māju, kur būtu drošība par rītdienu gan starp vecākiem, gan arī par finansiālo nākotni (arī kara laikā dzima bērni un dzīvoja. Lai arī nebija maizītes, viņi reizēm pārtika no mātes un tēva mīlestības). Lai dzimtu bērni, vajag dvēselē stiprus cilvēkus. Vajag vēlēšanos viņus radīt. Apziņu, ka tā ir bagātība, nevis nasta. Atrast sevī spēku, lai šajā straujajā laikā spētu izturēt pats un izaudzināt arī citu stipru cilvēku.
Cik laba ir sajūta, kad dzemdību nodaļā raud bērns… Pēc mirkļa viņš ir pie mātes krūts un pilnībā gatavs dzīvei, kur arī no viņa prasīs mīlestību. Ir vērts dzīvot šo mirkļu dēļ.
