Šodien astoņdesmitā dzimšanas diena ir Gulbenes vidusskolas skolotājai Elgai Deksnei, kura pedagoģes darbam atdevusi mūža lielāko daļu.
Šodien astoņdesmitā dzimšanas diena ir Gulbenes vidusskolas skolotājai Elgai Deksnei, kura pedagoģes darbam atdevusi mūža lielāko daļu. Jubilejas reizē viņa domās ir kopā ar saviem bijušajiem audzēkņiem un kolēģiem, ar gadiem, no kuriem neviens nav aizvadīts velti. Dzīves kausā ir jaukts prieks un skumjas, asaras un smiekli. Vērpts pārdomu un atziņu pavediens.
“Nekad neesmu nožēlojusi profesijas izvēli, lai gan to izvēlēties piespieda dzīve. Negribēju būt skolotāja,” sarunā, kas notika dažas dienas pirms jubilejas, saka Elga Deksne, kuras dzimtā puse ir Līgo pagasts, bet Siltāju pamatskola – viņas dzimtā skola – kļuva par pirmo darbavietu.
“Tikko bija beidzies karš. Siltāju skolas direktoram, pie kura biju mācījusies arī pati, vajadzēja skolotājus. Izvēles nebija, tāpēc viņš uzrunāja bijušos audzēkņus. Ilgi turējos pretī. Aizbildinājos, ka neesmu un nebūšu nekāda skolotāja. No rajona Izglītības nodaļas pienāca barga pavēle, kurā bija norādīts, ja neklausīšu valsts un skolas direktora likumus, būs slikti. Ko citu varēju darīt? Parakstīju darba līgumu. Tolaik pirmās četras klases Siltāju skolā bija apvienotas, tāpēc strādāju vai nu ar 1. un 2. vai 3. un 4. klases skolēniem,” skolotāja atceras.
Mācījusi bērnus un mācījusies pati
“Man nebija laika klausīties kara notikumu atbalsīs, jo 1941.gadā iestājos Jaungulbenes mājturības skolā, kurā uzņēma tikai meitenes, bet tad, kad izveidoja lauksaimniecības mehanizācijas skolu, mūs pārcēla uz Mālpili, kur mājturības skolu beidzu 1943.gadā,” stāsta E.Deksne. Nebūdama profesionāla pedagoģe, tolaik viņa mācījusies līdz ar skolēniem. Mācījusies izprast bērnu izjūtas un pārdzīvojumus, ieklausījusies viņu vārdos “es protu”, “man nepadodas”, likdama noticēt pašiem un sev.
“Karš bija izpostījis un sagrāvis drupās ne tikai ēkas, bet arī cilvēku sapņus. Tolaik lauku bērni bija citādāki nekā pilsētā augušie, lai gan viegli nebija nevienam. Ar viņiem toties bija viegli strādāt. Skolā izveidojās situācija, ka man vajadzēja bērniem palīdzēt apgūt visus mācību priekšmetus. Pie tam – vadīt fizkultūras nodarbības zēniem. Šodien atceroties, cik gudrai vajadzēja būt ķīmijā, bioloģijā un fizikā, pasmejos. Domāju, ka nebiju barga skolotāja, bet klasē disciplīna valdīja vienmēr. Man tā nekādas problēmas neradīja,” atceras pensionētā skolotāja. Viņa ir izbrīnīta par to, ka šodien skolotāji bilst, ka daudz pūļu jāveltī disciplīnai un dažādu konfliktu risinājumam.
Katra diena veidoja pieredzi
No Siltāju pamatskolas pārnākot darbā uz Gulbenes vidusskolu, jaunajai skolotājai jau bijusi pedagoģiskā darba pieredze, kuras krāšanā daudz palīdzējis darbs apvienotajās klasēs.
“Strādājot apvienotajās klasēs, man vajadzēja prasmīgi sadalīt stundai atvēlēto laiku. Kamēr daļai atprasīju uzdoto, otri lasīja. Kamēr skaidroju jauno mācību vielu, pārējiem vajadzēja rakstīt un tamlīdzīgi, tāpēc darbs ar vienu klasi šķita ārkārtīgi viegls. Arī iekļaušanās vidusskolas pedagogu kolektīvā neradīja problēmas, jo mūsu darba uzdevums visiem bija viens – sagatavot vispusīgi izglītotus jauniešus,” stāsta E.Deksne un piebilst, ka daudzi kolēģi šodien jau devušies pensijā vai mainījuši darbavietu.
Pedagoga darbu par sarežģītu un grūtu skolotāja nav uzskatījusi nekad. To, ka dienas beigās tas spējis nogurdināt, viņa nenoliedz.
“Vienīgi padomju gados bija grūtāk, jo pārlieku daudz laika vajadzēja veltīt politikai. Sešas dienas pavadījām skolas darbā, lai septītajā piedalītos dažādos semināros par politiski izglītojošiem jautājumiem. Par brīvdienām sākām aizmirst un visi jutāmies ārkārtīgi noguruši. Tolaik katrai mācību stundai izstrādājām detalizētu konspektu. Bija jāveido dažādi plāni,” skolotāja salīdzina pagātni ar šodienu.
Meitenes rokdarbus apguva labprāt
“Pēdējos darba gados Gulbenes vidusskolā biju tikai mājturības skolotāja. Ar prieku atceros, ar kādu cītību meitenes mācījās izšūt, adīt, tamborēt un gatavot ēst. Šuvām kleitas, blūzes, svārkus un priekšautus. Izšuvām šalles un sedziņas, apgūstot dažādu dūrienu tehniku. Adījām cimdus un zeķes. Laikam esmu vecmodīga, bet uzskatu, ka paša roku darinājumiem ir lielāka vērtība nekā veikalā pirktajiem. Ir labi, ja jaunietis kaut ko iemācās un vēlāk spēj šīs zināšanas pielietot. Vai tas ir kas slikts, ja meitenes pašas spēj noadīt siltus cimdus vai sašūt sev blūzi? Rokdarbu stundās man izdevās iemācīt visu, jo zināju, ka tad meitenēm mājās problēmas neradīsies. Protams, bija gadījumi, kad manīju, ka palīdzējusi mamma vai vecmāmiņa, bet ārā ārdīt nevienai neliku. Sapratu, ka stundā vairāk ar šo skolnieci jāpastrādā, jo viss nav saprasts. Vienmēr liku vērtējumu gan par darbu stundās, gan par darbu mājās. Meitenes centās čakli strādāt, lai vērtējums būtu iespējami augstāks,” stāsta E.Deksne.
Viņa ar smaidu atceras, kā vairākus gadus pēc darba skolā sastapusi bijušās skolnieces, kuras stāstījušas, kādus džemperus un jakas noadījušas, lai gan skolas laikā adīšana sagādājusi grūtības.
“Redz, kā dzīvē viss mainās,” skolotāja labsirdīgi nopūšas. Viņa pārliecinājusies, ka ne jau visiem piemīt iedzimts rokdarbnieka talants.
E.Deksne daudz domājusi arī par tagadējo zināšanu novērtējuma sistēmu, atzīdama, ka šodien audzēkņu teorētiskās un praktiskās zināšanas iespējams novērtēt vispusīgāk, nekā tas bijis agrāk.
Pietrūcis skolas čalas
Būdama pelnītā atpūtā, E.Deksne skolā nostrādājusi vēl 11 gadus, bet aiziet no tās piespiedusi slimība.
“Būtu vēl strādājusi, bet saslimu, un ārsti ilgi mēģināja atklāt kaiti. Tolaik par vidusskolas direktoru strādāja Gatis Mezītis. Aizgāju pie viņa un uzrakstīju atlūgumu, jo nezināju, kā būs ar veselību. Bildu, ka ir jauni cilvēki, kas spēj strādāt manā vietā. Protams, viegli parakstīt atlūgumu nenācās. Pārāk biju “saaugusi” ar skolu un bērniem. Togad piemeklēja dažādas problēmas, kuras vajadzēja pārdzīvot un izturēt. Pēc atveseļošanās rosījos pa māju, par darba trūkumu nesūdzoties,” atceras skolotāja.
Viņa nenoliedz, ka pa ielu, ejot garām vidusskolai, vienmēr paraugoties uz baltās ēkas pusi, jo ir viegli aiziet ar prātu, grūtāk – ar sirdi. Arī tagad, kad saņemts uzaicinājums piedalīties kādā skolas pasākumā, viņa cenšoties neatteikt. Katra satikšanās ar bijušajiem kolēģiem un audzēkņiem līdzinoties svētkiem.
Ar rokdarbiem sadraudzējas bērnībā
“Vecākiem Līgo pagastā bija saimniecība un 30 hektāri zemes, tāpēc darba pietika visiem. Bērnībā ganīju govis un, laiku īsinādama, šuvu baltos darbus, adīju un tamborēju. To visu man ierādīja radiniece no Rīgas, kas mācījās Mākslas akadēmijā. Vasarā divus mēnešus viņa pavadīja pie mums laukos. Viņa bija tā, kas palīdzēja apgūt krāsainos un baltos darbus, dažādus dūrienus un citu. Mammai tam neatlika laika, jo viņa bija noņēmusies pa saimniecību. Pēc mājturības skolas beigšanas 1943. gadā, kādu laiku strādāju vecāku saimniecībā. Piedalījos visos lauku darbos, bet ziemā kopā ar tēvu braucu mežā, lai palīdzētu viņam izstrādāt tolaik noteikto meža izciršanas normu. No bērnu dienām esmu pieradusi bez darba ne brīdi nesēdēt. Pat televīzijas pārraides vērojot, rokās ir adīklis. Dēlam nesen noadīju 40 pārus zeķu, mazmeitai – džemperi. Priecājos, ja varu visiem palīdzēt. Tomēr sirdi gan laikam esmu ar adīšanu sabeigusi,” Elga prāto un pauž skumjas, ka ziemišķais aukstums uznācis pārāk negaidīts, neļaujot dārzā noziedēt mārtiņrozēm.
Nelielais dārzs pie mājas ir skolotājas pasaule, kurā katra dobe viņas izplānota un rūpīgi kopta.
Novērtē izglītības nozīmi
“Skolā daudz kas ir mainījies, tomēr visos laikos bijis būtiski, lai bērni spētu novērtēt zināšanu nozīmi viņu dzīvē. Lai viņi saprastu, ka bez tām šodien dzīvē nevar tālu tikt. Ar interesi klausos mazmeitas Sintijas stāstītajā par mācībām Gulbenes ģimnāzijā, kur prasības ir augstas. Priecājos, ka arī viņa pati ir sapratusi zināšanu vērtību, tāpēc ar mācībām nav problēmu. Bērniem dzīvē ir jātiecas tālāk par mums,” saka E.Deksne.
***
Skolotājas novēlējums
Visiem jauniešiem vēlu apzināties, ka bez zināšanām dzīvē uz priekšu tikt nav iespējams!
