“Vai Austra zina?’’ Linda ievaicājas. “Ko tu! Un kāpēc man viņu satraukt par lietu, ko pats vēl tikko tikai esmu aptvēris.To taču tu arī saproti? Ja tu nebūtu bijusi mana sieva un tātad arī apdraudēta, domā es tev teiktu?”.
10.
“Vai Austra zina?’’ Linda ievaicājas.
“Ko tu! Un kāpēc man viņu satraukt par lietu, ko pats vēl tikko tikai esmu aptvēris.To taču tu arī saproti? Ja tu nebūtu bijusi mana sieva un tātad arī apdraudēta, domā es tev teiktu?”
Tikai tagad Linda aptver, ko tas viss nozīmē. Liekas, arī viņas dzīve nu ir sagriezusies ar kājām gaisā. Ārprāts! Lindas acu priekšā sāk griesties gaiši apļi, liekas, ka tūliņ kaut kas notiks un viņa zaudēs samaņu. Nu viņa teikto ir pilnībā aptvērusi. Cik ilgi tā? Kas vēl vakar varēja paredzēt tādu dzīves pagriezienu? Tagad viņa gribētu palikt viena, lai aptvertu dzirdēto. Vienīgais pozitīvais ir tas, ka viņai pēc Zigurda nav bijušas nekādas intīmas attiecības, vismaz atkrīt vēl kāda drausmīga atzīšanās.
Ārā sabiezējusi melna tumsa, un krāšņais, zeltainais rieta atspīdums jau nogrimis aiz apvāršņa, bet Zigurds neceļas prombraukšanai. Abi klusē, bet šis klusums neliekas draudīgs, drīzāk bezgalīgs kā visa pasaule.
“Ja tu nevari šodien braukt, es tev uzklāšu dīvānu lielajā istabā,” Linda pati pabrīnās par savu priekšlikumu, “tikai nerunāsim vairāk neko, man jau tā…”
“Vai tev ir kāds, kuru tu…”
“Varētu būt inficējusi?” Linda vaicā un tūliņ atbild: “Man tās lietas nav likušās tik ātri kārtojamas, un man mīļākais nav bijis. To tu gribi zināt?” Tagad viņa ir kļuvusi šerpa: “Padomā vēl par saviem kontaktiem, jo vīriešiem taču viss ir tik vienkārši: sveiki un uz redzēšanos vai neredzēšanos, kā ar to Daigu.”
“Es jau arī nožēloju, cik vieglprātīgs esmu bijis. Nekad neienāca kaut kas tāds prātā. Ja tev nekas nebūtu pretī, es labprāt paliktu šodien ar tevi zem viena jumta, kājas tādas smagas. Karlīne naktīs nebija mierīga, reizēm uztrūkās un raudāja kā jau svešā vietā.” Linda ievēro, ka Zigis laikam pirmo reizi sauc bērnu viņas īstajā vārdā – Karlīne. “Varbūt man jau sākas kādas slimības pazīmes? Palieku nervozs, svīstu un reizēm klepoju. Es vēl nemāku ar šo kaiti sadzīvot. Man bail, kas notiks tālāk, tu jau arī vairs mani nemierināsi. Kāds muļķis esmu bijis…”
“Man rītā brīvā diena. Kad Karlīne pamodīsies, varbūt būs priecīga tevi vēl te redzēt, esam taču viņas vecāki, lai kā tur nebūtu.”
Kad mājas logos nodziest gaisma, liekas, rudenīgais vēsums iekļuvis arī istabā. Miegs Lindai droši vien tā arī neatnāks, un atkal jāmeklē miega zāles. Uz kādu laiku viņa bija tikusi no šīs medikamentu atkarības vaļā.
Dzirdētais un vēl neaptvertais kā šausmīgs murgs tagad traucēs dzīvot… Ir jātiek par visu skaidrībā visdrīzākajā laikā.
Linda ieklausās nakts trokšņos. Savā gultiņā mierīgi elpo Karlīne, blakusistabā miegā pa reizei iekrācas Zigurds. Nekas ar viņu kopīgo dzīvi vēl nav beidzies. Varbūt arī viņu ir piemeklējusi šī briesmīgā nelaime? Ja nu arī viņai atradīs HIV vīrusu? Viņa zaudēs darbu slimnīcā. Ar tādu diagnozi labākajā gadījumā var strādāt tikai ar AIDS slimniekiem, cik ilgi pašai liktenis būs lēmis. Domas galvā trako, miegs bēg līdz pat rīta gaismai, pat miega zāles nav iedarbojušās. Pēc īsā snauda rīta pusē viņa saprot, ka jau šodien jābrauc uz Infektoloģijas centru un neviens līdz analīžu atbildēm nedrīkst neko zināt. Ne tēvs, ne māte, neviens. Pat peles alā ne čuksta, ne asaras… Pirms braukšanas uzrakstīs vecākiem zīmīti, ka būs pie māsas vai kaut kur citur. Nekas taču vēl nav zināms, un Linda nedaudz nomierinās: varbūt velns nav tik melns, kā to zīmē. Arī Zigurds piekrīt šim kopīgajam braucienam. Visi trīs pēc brokastīm dodas ceļā, un Lindas bažas, ka Zigis ceļā varētu būt pārmēru runīgs vai emocionāls, kā tas agrāk bijis, neapstiprinās. Viņš ir savu domu pārņemts, un tikai ieslēgtā mūzika īsina ceļu. Reizēm pačalo Karlīne, tad Zigurds runājas ar viņu.Linda ievēro, cik labi tagad viņš ar meitu prot sarunāties, kopā pavadītā nedēļa ir bijusi par svētību abiem. Viņa sev vaicā, kāpēc dzīvē viss ir tā sarežģījies: tik īsā laikā notikušas tik neparedzamas dzīves pārmaiņas. Vēl nesen dakteris Lūsis runāja par HIV vīrusa briesmām, un, skat, nelaime jau klauvē tieši pie viņas durvīm. Kā viņa izturēs analīžu gaidīšanas laiku? Tas taču ilgs vismaz vairākas dienas. Spriedums vēl tikai sekos. Kur lai ņem spēku?
