Gulbenieti Pāvelu Veselovu pazīstam kā basketbolistu, kurš spēlē spēka uzbrucēja pozīcijā, ir bijis Latvijas basketbola izlases dalībnieks. Savu profesionālā basketbolista karjeru Pāvels uzsāka Gulbenes “Buku” sastāvā.
“Spēlēju “Bukos” tad, kad komandai bija sportiski sasniegumi un tā bija spēcīga Latvijas līmenī,” atminas Pāvels. Savukārt sieva Santa piebilst, ka “Buku” laiki pilsētā bija milzīgs notikums, jo visa pilsēta dzīvoja līdzi viņiem. “Cerams, ka “Bukiem” ziedulaiki vēl tikai priekšā,” nosaka Pāvels.
Pēc “Bukiem” piecus gadus Pāvels pavadīja Ventspilī, savukārt tagad pēdējos četrus gadus – Jēkabpilī. “Starp Jēkabpils un Ventspils posmu trīs reizes sanāca spēlēt ārzemēs un arī Valmierā,” stāsta Pāvels, kuram pašlaik līguma jaunajai sezonai nav, kaut gan, kā pats atzīst, vēl gribētos uzspēlēt, jo vēlme un azarts ir. “Skatīšos, kā viss vēl veidosies. Sportista mūžs jau nav garš. Man jau ir 34 gadi. Sportistam tas ir daudz. Traumas man arī ir bijušas. Esmu spēlējis ārzemēs, bet tagad man gribētos spēlēt Latvijā. Viss atkarīgs no tā, kā šogad veidosies komandas. Vēlēšanas jau daudz ko ietekmējušas. Lielas vēlmes braukt prom nav, bet, ja apstākļi spiedīs un dzīve liks, tad būs jāizvēlas, ko darīt. Ja man darba te nav, tad jādomā kas cits. Jāskatās vēl. Pēdējā laikā esmu aizdomājies arī par trenera darbu. Pašam tas bija pārsteigums, ka man patika vadīt sporta stundu vienā no Jēkabpils skolām. Tas bija diezgan interesanti. Bērni manī klausījās un lūkojās ar mutēm vaļā, bet es jau novadīju tikai vienu stundu. Varbūt, ja regulāri vajadzētu to darīt, proti, visu mācību gadu, nemaz nespētu,” saka Pāvels, kurš kopumā ar savu karjeru ir apmierināts, jo tā ir bijusi veiksmīga. “Man ir visa kaluma medaļas. Arī no ārzemēm vienmēr atgriezos mājās ar medaļām. Pasauli esmu redzējis,” saka basketbolists, kurš veselu sezonu pirms sešiem gadiem nodzīvojis Kiprā. “Blakus jūra. Astoņu mēnešu laikā tur tikai divas reizes lija lietus. Vietējie ne par ko neiespringst. Viss notiek nesteidzoties. Bet man pietrūka māju, manas ģimenes. Sanāca, ka arī Ziemassvētkus tur pavadīju. Mums gan bija piparkūku māja un rotājumi, bet ārā – karsts, plus 25 grādi. Tādi bija Ziemassvētki!” atceras Pāvels.
Emocijas un adrenalīns
Santa, kurai basketbols arī kļuvis par viņas dzīvesveidu, saka – jau esot pieradusi pie tā, ka Pāvels sezonas laikā ir prom. Bet iespēju robežās viņa vienmēr kopā ar dēlu Niklāvu cenšas braukt uz spēlēm vai skatīties tās pa televizoru. “Esmu aktīva līdzjutēja, un līdzjutējiem vajag stiprus nervus. Arī man ir uztraukums pirms katras Pāvela spēles. Pašiem basketbolistiem pat, iespējams, ir vieglāk. Viņi iziet laukumā, sāk spēlēt, bet es sēžu zālē un uztraucos. Bet, kad ir uzvara, sajūtas ir neaprakstāmas!” stāsta Santa un piebilst, ka esot bijis arī tā, ka asaras līst. Tik daudz emociju viņa ir piedzīvojusi spēļu laikā! “Pēc šīs sezonas pēdējās Jēkabpils spēles (komanda cīnījās par iekļūšanu LBL pusfinālā – red.), kurā bija atstātas visas emocijas, aizejot nākamajā rītā uz darbu, vēl rokas trīcēja. Nevarēju koncentrēties darbam. Kad beidzas sezona, manī iestājas tukšuma sajūta. Pat grūti iedomāties, ko šajā brīdī – sezonas beigās – jūt paši spēlētāji,” prāto Santa. Pāvels gan piebilst, ka viņa sieva vēl esot salīdzinoši mierīga līdzjutēja. “Viņa nelamājas uz tiesnešiem. Ir vēl trakākas līdzjutējas. Spēles gaitā gan spēlētājiem, gan līdzjutējiem ir milzīgs azarts, jušana līdzi savējiem. Tā ir izraušanās un atslēgšanās no ikdienas. Arī izlādēšanās. Ar to sports arī ir tik populārs,” saka Pāvels, kurš arī pārdzīvojumu, adrenalīna dēļ karjeras sākumā pēc spēlēm ilgi nevarēja aizmigt, jo viņam kā sportistam vienmēr ir gribējies uzvarēt. Tas ir viņa mērķis. “Pēdējos gados jau vieglāk tikt galā ar pārdzīvojumiem, kad spēle tiek zaudēta. Piemēram, parunājoties ar sievu vai Niklāvu par citām lietām, tika novērsta uzmanība no sāpīgā zaudējuma. Bet jaunībā bija grūti! Protams, arī tagad emocijas un adrenalīns joprojām ir iekšā, bet māku jau ar to sadzīvot. Saprotu, ka nebūs tā, ka katru maču uzvarēšu,” saka Pāvels.
Arī dēlu interesē basketbols
Pāvela un Santas dēls Niklāvs arī ir aizrāvies ar basketbolu. Jau gadu viņš trenējas pie Pāvela kādreizējā komandas biedra Artūra Brūniņa. Lai arī sacensības vēl nav bijušas, treniņos, kā viņš pats saka, veicoties labi. Santa piebilst, ka Niklāvs pārzina, kurš basketbolists spēlē kādā komandā. Pats viņš gribētu līdzināties NBA spēlētājam Stefanam Karijam.
Savukārt Pāvels uzskata, ka sports veido raksturu, disciplīnu, atbildību. Arī vasarā notiek treniņi. “No rīta ir jāceļas un jāiet uz treniņu. Diena ir aizņemta. Un, ja patīk tas, ko dara, tad kāpēc gan ne?” saka Pāvels un piebilst, lai arī ne visi kļūst par sportistiem, sportošana veido raksturu, iespējams, kādreiz dzīvē sportiskais rūdījums ļaus tikt galā ar dzīves grūtībām.
Lielpilsēta nesaista
Lai arī kur Pāvels kā basketbolists būtu devies, viņš vienmēr ir gribējis atgriezties mājās, Gulbenē. Tā ir vieta, kur viņš jūtas vislabāk, jo te ir viņa ģimene, viņa tuvinieki. Arī Santai vislabāk patīk dzīvot Gulbenē. Lielpilsētas stress un steiga viņus nesaista. Viņiem patīk izbaudīt mazpilsētas klusumu un mieru. Santa priecājas, ka Gulbenē viņa var justies salīdzinoši droši, piemēram, palaižot Niklāvu vienu pašu uz skolu. Pēc tam viņš pats izstaigā bibliotēku, treniņus. Lielpilsētā būtu daudz grūtāk.
“Mani Gulbenē viss apmierina. Patīk. Dzīvoju netālu no sporta zāles. Viss ir pieejams. Lielās pilsētās ar to ir problēmas, jo nevar tikt sporta zālē, svaru zālē vai stadionā, kad vēlos. Bet te es jebkurā brīdī varu iet un trenēties,” mazpilsētas plusus min Pāvels. Santa gan piebilst, ka Gulbenē ir maz izklaides iespēju. Patiktu, ja būtu kino vai boulings, kur aiziet kopā ar ģimeni. Pāvels atceras, kā pirms kādiem aptuveni desmit gadiem kultūras centrā bija iespēja skatīties filmas uz lielā ekrāna. Tā bijusi laba brīvā laika pavadīšanas iespēja. Tagad brīvajā laikā viņi visi trīs brauc ar riteņiem, dodas ciemos vai mežā pasēņot. Santa labprāt apmeklē arī teātra viesizrādes Gulbenē. Viņa vēlas, lai bērniem Gulbenē vienmēr būtu iespēja kvalitatīvi trenēties kādā sporta veidā un citādos veidos sevi attīstīt. Savukārt Pāvels vēlas, lai Gulbenei vienmēr būtu sportisti, kuri ar savu veikumu sasniedz valsts un pasaules līmeni, lai jauniešiem netrūkst piemēru un paraugu, kam līdzināties un uz ko tiekties.
Veselovu ģimene
◆ Santa un Pāvels ir precējušies septiņus gadus.
◆ Dēls Niklāvs pabeidzis Gulbenes vidusskolas 2.klasi.
◆ Kopīgais ģimenes sapnis: vienmēr būt visiem kopā.
◆ Mīļākie svētki: Ziemassvētki.
