Ar novadnieci Edīti Ezeriņu, kura ceļu uz Novadnieku dienām mērojusi no Jūrmalas, tiekamies Gulbenes centrālajā skvērā pie strūklakas. Kā vienmēr Edīte ir eleganta, smaidīga. Nekas neliecina, ka aiz muguras jau 77 mūža gadi. Grūti noticēt, ka šī ārēji trauslā sieviete, kuras saknes meklējamas mākslinieka Leo Svempa dzimtā, savulaik bijušajā kolhozā “Pilskalns” strādājusi par ganu un slaucēju, būvējusi daudzdzīvokļu mājas Gulbenē un Stāķos, ceļa posmā Gulbene – Uriekste piedalījusies dzelzceļa līnijas izbūvē, palīdzējusi Gulbenes pilsētas apzaļumošanā, kā arī bijusi audzinātāja Gulbenes 1. pirmsskolas izglītības iestādē. Daļu darba mūža E.Ezeriņa ir atdevusi rūpnīcai “Alfa”.
Personība ar krāsainu dzīves stāstu, kura daudz darījusi Gulbenes novada vēstures, notikumu un cilvēku atceres labā. Edīte joprojām sevi dēvē par mazliet dullu fanātiķi, kurai visu mūžu vaļasprieks ir bijusi fotografēšana un kinoamatierisms – dārgs, darbietilpīgs, bet ārkārtīgi interesants. Arī patlaban Edītes fotogrāfiju izstāde ir aplūkojama Gulbenes novada domē.
“Uz Novadnieku svētkiem esmu atbraukusi viena pati, jo bērni ir ļoti aizņemti. Dēls Aivars Ezeriņš nesen Alūksnē atklāja viesnīcu un restorānu. Stāsta, esot daudz klientu, tāpēc daudz darāmā. Arī meitai Mārītei (uzņēmēja Mārīte Kola) kopā ar dzīvesbiedru Jāni, kurš arī ir uzņēmējs, kā arī Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidents, ir darba pilnas rokas. Pagājuši jau astoņpadsmit gadi, kopš no Gulbenes pārcēlos dzīvot uz Dubultiem, lai būtu tuvāk saviem bērniem, tomēr, ja vien ir iespējams, atbraucu uz Gulbeni, priecājos satikties ar cilvēkiem,” saka Edīte.
Šoreiz ar viņu nerunājam par fotografēšanu un filmēšanu, daudzajām izstādēm, bet par Edīti – trīs jau pieaugušu bērnu māti, vecmāmiņu saviem astoņiem mazbērniem un vecvecmāmiņu trim mazmazbērniem. “Vai esmu bagāta?“ jautā Edīte, uzreiz arī atbildot: “Esmu bagāta, jo man pieder ne jau nauda, bet savu pašu tuvāko cilvēku gādība un mīlestība. Bieži staigāju gar jūru, domās būdama kopā ar viņiem. Jūrmalā dzīvoju viena, ir tikai mazais suņuks – čivava. Saviem bērniem esmu sacījusi, ka laikam vairs nemaz neprastu dzīvot ar kādu kopā. Meita Mārīte man piezvana katru dienu. Apvaicājas, kā jūtos, kā ar veselību. Ja kaut kas vajadzīgs, uzreiz ir gatava palīdzēt. Dzīvē tā izveidojies, ka ciešāks kontakts man ir tieši ar Mārīti. Arī dēls Aivars, kā arī meita Sandra, pie kuras ģimenes ciemos jābrauc uz Baldoni, mani neaizmirst. Dēls arī tagad aicināja ciemos uz Alūksni,” stāsta Edīte, ļaujot atkāpties pagātnē, kad visi trīs bērni vēl bija mazi.
Mani gaida
“No savas puses bērniem esmu devusi brīvību viņu nākotnes plānu izvēlē. Kad vēl mācījās skolā, pa vasarām gan liku pie darba. Abas meitas tika iesaistītas dzelzceļa aprūpē. Atceros, bija ļoti laba sliežu ceļu distanču priekšniece, kas ar viņām labi sapratās. Tas iemācīja apzināties, ka bez darba nav arī naudas. Arī skolas Sandra, Mārīte un Aivars izvēlējās paši. Aivars, pabeidzot astoto klasi, aizgāja projām, lai mācītos tehnikumā, pēc dienesta studēja Rīgas Tehniskajā universitātē. Uz mājām viņš atbrauca tad, kad vajadzēja kaut ko piepalīdzēt. Dēls vienmēr bija patstāvīgs. Es pat šodien nezinu, par kādu summu viņš iegādājās veco muižas ēku Alūksnē. Nekad to neesmu prasījusi,” bilst Edīte.
Viņa nenoliedz, ka Mārītes ģimene ir turīga, tomēr mātes sirdi sāpina nemitīgi piesauktais vārds “miljonāre”. “Es to uzskatu par apsauku. Kāpēc? Ja vienreiz ģimenē ir nonākusi tāda nauda, kam bija jānonāk, tad visu mūžu par to nav jārunā un visur tas jāuzsver. Kad Mārīte ar vīru Jāni apmeklē dažādus pasākumus, nav tādu durvju, pa kurām viņi varētu ieiet nepamanīti. Katrs solis ir kā uz delnas. Par to gan priecājos, ka Mārīte un Jānis ir kopā jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Znota attieksme pret mani, manu meitu, bērniem, mazbērniem ir brīnišķīga! Varu būt laimīga, jo savu bērnu ģimenēs vienmēr esmu savs, gaidīts cilvēks. Man visu mūžu ir bijis svarīgi, lai gan pašai, gan arī maniem bērniem būtu pilnvērtīga ģimene. Ir dažādas situācijas, bet vienam otru ir jāsaprot, jāpiecieš, ar laiku jāaizmirst nesaskaņas. Es pati ar savu vīramāti tiku kopā nodzīvojusi 32 gadus. Daudz nācās pielāgoties, ar daudz ko samierināties,” atceras Edīte.
Ar labu gaumi
Labas gaumes izjūtu Edīte mantojusi no savas mammas, to nododama tālāk arī saviem bērniem. “Mamma vienmēr iegādājās skaistas lietas un kvalitatīvas drēbes, lai arī tas notika reti. Viņa man tika ierādījusi dažādus rokdarbus. Mums abām bija ārkārtīgi tuvas attiecības. Arī es cenšos saglabāt šo mammas ieaudzināto smalkumu it visā. Vēlāk ar vīru Gunti dzīvojām pārtikuši. Pratām daudz ko paši izaudzēt, izgatavot. Bija laiks, kad pati šuvu kleitas gan Sandrai, gan Mārītei. Uzskatīju, ka viņām tās ir visskaistākās. Šodien brīnos, kā man tas izdevās. Bet bērnu dzīvē es nekad nemaisos. Viņi to respektē,” smaida Edīte.
Viņa īsu brīdi ļaujas to gadu atcerei, kad, vēl dzīvojot Gulbenē, pie viņas pieskatīšanai tikuši vesti mazbērni. Nu jau visi ir lieli un daudz ko sasnieguši. Piemēram, meitas Mārītes dēls Rihards ir politiķis, tagad Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks, šonedēļ pavadīja ASV vēstnieci Latvijā, kura apmeklēja Gulbeni. Mazmeita Elizabete studē psiholoģiju.
Joprojām aktīva
Dzīvojot Jūrmalā, Edīte iekļāvusies dažādās aktivitātēs. Viņa darbojas Latviešu biedrības Jūrmalas dāmu komitejā, sadarbojas ar Aspazijas muzeju un darbojas nodibinājumā “Aspazijas mantojums”. “Bija laiks, kad tur rīkotajos pasākumos fotografēju, bet tagad ir daudz atvaļināto fotogrāfu. Domāju, ka arī uz dāmu komiteju vairs nevaru iet, jo tur – visas dāmas ir vismaz desmit gadus par mani vecākas. Visas sūdzas par savām kaitēm, norādot, ka es gan tik labi izskatoties. Neviena jau nezina, kā es cīnos ar savu veselību. Ja pietiks spēka, man vēl ir daudz ko sakārtot, lai vēstures fakti nezustu. Trešo gadu darbojos fotostudijā “Aspazija”. Mūsu kuratore ir Sarmīte Sīle. Katru gadu studija organizē izstādes par dažādām tēmām. Šobrīd arī dažas manas fotogrāfijas ir aplūkojamas izstādē ar nosaukumu “Marina”. Nezinu, kā to bija uzzinājuši, ka savulaik esmu darbojusies Tautas teātrī, bet tiku uzaicināta iesaistīties jauniešu teātra izrādē “Kāzas”,” Edīte atrāda izrādes video. Tad, brīdi padomājusi, piebilst: “Zini, es esmu bagāta un laimīga!”
