Kāda draudzene man teica, ka ir tik ļoti skumji, ja tev vairs nav neviena, kam teikt: “Atceries, kā mēs toreiz…” To viņa teica, domājot par saviem aizgājušajiem tuviniekiem, bet, ja tā padomā, to varam attiecināt arī uz saviem bērnības draugiem, skolasbiedriem, novadniekiem. Kopīgās atmiņas ir ļoti spēcīga saikne, kas mūs piesien savai dzimtajai pusei un vilina atgriezties kaut uz brīdi, turklāt – jo kļūstam vecāki, jo biežāk. Tāpēc latviešiem tas ir īpaši raksturīgi, ka katru gadu tuvāki un tālāki novadnieki atkal mēro ceļu uz savu dzimto pusi. Visbiežāk jau kapusvētku laikā. Lai satiktos ar tuviniekiem, radiem, skolasbiedriem un seniem draugiem. Šoreiz kapusvētki Gulbenē apauguši ne tikai ar tradicionālajiem pilsētas svētkiem, bet ar vērienīgu pasākumu – Novadnieku dienām, par ko esam rakstījuši jau vairākos numuros pēc kārtas. Iespējams, tā arī kļūs par Gulbenes tradīciju. Laikraksts “Dzirkstele” par novadniekiem ir rakstījis daudz, jūlijs mums pat savā lokā bija izsludināts par tādu kā novadnieku mēnesi saistībā ar vērienīgo pasākumu, taču arī ikdienā par vienu no laikraksta mērķiem vienmēr esam izvirzījuši stāstīt gan par pašu novada cilvēku, gan novadnieku sasniegumiem. Un ne tikai par sasniegumiem, bet arī par to, kā viņiem klājas, dzīvojot šeit, dzīvojot dažādās pasaules malās, arī par atgriešanos vai neatgriešanos dzimtajā pusē. Bet avīzes mūžs ir īss – jau nākamajā dienā tā kļūst par vēsturi, un reizēm ir žēl, jo daudzi iedvesmojoši stāsti gan par pašu ļaudīm, gan novadniekiem būtu pelnījuši ilgāku mūžu. Pateicoties entuziastēm skolotājām Mirdzai Kušķei un Ligitai Zitānei, daudzi stāsti no “Dzirksteles” pūra tagad ir apkopoti jaunajā grāmatā “Zem gulbja spārna”, kuras atvēršanas svētki notiek šobrīd Novadnieku dienu laikā. Tie ir stāsti, kuri “Dzirkstelē” jau ir bijuši izloloti un publicēti. To, kuri tie ir, uzzināsi, lasot jauno grāmatu! Ko es pati gaidu no Novadnieku dienām? Galvenokārt tikšanās prieku! Man arī gribētos būt lepnai un aizkustinātai par to, ko prot un spēj novadnieki un ko spējam mēs paši šeit uz vietas. Lai mēs pēc gadiem atkal varētu teikt: ”Atceries, kā mēs toreiz…”
