Kad pirms trim gadiem mani nopauzēja smaga slimība, es neprātoju un nejautāju: par ko tas man? Jo šādu atbildi dot nespēj neviens. Tā vietā es mēģināju izdomāt – ko man grib ar to pateikt, ko iemācīt un parādīt. Ja, pēc ārstu sprieduma, ir atlicis dzīvot nieka pusgadu, tad pirmā doma ir – man jāpaspēj šis un tas, jānokārto tā un vēl šī svarīgā lieta. Bet tad attopies – nekas man nav jāķer un jāgrābj, nekur nav jāskrien, it sevišķi, ja tam nemaz nav spēka. Vienīgais, kas ir jādara, – jāārstējas, jātic brīnumam un pēc iespējas vairāk laika jāpavada kopā ar saviem mīļajiem. Jārunā ar viņiem, jāstāsta, kā jūties, bet nevis lai pažēlotos vai taptu pažēlots, bet lai tiktu stiprināts un atbalstīts, jo šī cīņa nav pa spēkam vienatnē, tas ir komandas darbs.
Nu jau visi noliktie termiņi ir sen garām, visi savītie kroņi samesti čupā un atzīti par nevajadzīgiem. Ar manas izcilās komandas gādību es jūtos lieliski. Šonedēļ, saņemot kārtējos iepriecinošos izmeklējumu rezultātus, vispirms piezogas neticība – no tās laikam tik drīz netikt vaļā, pēc tam aiz prieka gribas lēkt uz vienas kājas, ko domās laikam arī izdaru, jo tikai tā var izskaidrot klupienu uz līdzenas vietas un pamežģīto potīti. Draudzenei uzreiz ir gatava atbilde – tas tāpēc, lai tu neaizmirstu, ka līdzās priekam iet arī sāpes, un otrādi – lai tu atkal neskrietu un nelēktu pa dzīvi, bet tipinātu rāmi un apgaroti.
Es nekavējoties ieslēdzu rāmuma slēdzīti. Kad sastrēgumā visi, karstuma nogurdināti, ņurd, es paceļu acis augstāk un pa logu vēroju mājas. Nevainojama arhitektūra! Kad visi joņo mājās, es tipinu lēnām un apskatu, kas šobrīd zied dārzos. Kurp steigties, ja priekšā vēl tik daudz laika un dienu?
Sakārto savas prioritātes un atlicini laiku, lai satiktos ar cilvēkiem, ko mīli! Pavadi laisku pēcpusdienu ar grāmatu rokā un palutini sevi! Salasi mežā mellenes un noglabā saldētavā, lai tad, kad būsi piemirsis sevi lutināt, ogas to atgādinātu. Un smaidi – tas ir bez maksas!
