Enerģisks, ieinteresēts it visā, sabiedriski aktīvs – tāds ir mūsu novadnieks enerģētiķis Harijs Jaunzems, kurš šogad svinēs savu 90. dzimšanas dienu. Ordeņu kapituls cienījamo vīru, kurš ar enerģētiku ir saistījis 70 mūža gadus, pirms diviem gadiem apbalvoja ar Atzinības krusta pirmās pakāpes goda zīmi. Padomju laikā viņš apbalvots arī ar ordeni “Goda zīme”. Par vislielāko apbalvojumu sirmais vīrs joprojām uzskata goda zīmi “Latvijas nopelniem bagātais enerģētiķis”, jo tā vistiešāk novērtē viņa profesionalitāti un lielo ieguldījumu Daugavas HES kaskādes izveidē. H.Jaunzems piedalījās arī nesen aizvadītajās Novadnieku dienās.
Par Lācītēm – gaišas atmiņas
“Mana dzimtā vieta ir Rankas pagasta Lācītes. Par tām man līdz pat šai dienai nav nevienas tumšas vai negatīvas atmiņas. Vieta, kur dzīvoju, ir kolosāla! Pašā Gaujas malā. Manu vecāku māja atradās kalnā, tāpēc visa Gaujas leja bija lieliski pārskatāma. Kā uz delnas bija arī tuvējās kaimiņu mājas, piemēram, Jansonu māja. Saviem vecākiem biju vienīgais dēls. Man bija četri gadi, kad vecāki pārcēlās dzīvot uz Rīgu, bet es daudzas vasaras pavadīju pie sava vectēva Jāņa Ecētāja un krusttēva Voldemāra Ecētāja, kurš bija mežzinis Jaungulbenes mežniecībā. Viņš man mācīja šaut. Man varēja būt aptuveni pieci gadi, kad krusttēvs man uzdāvināja šauteni ar atsperi. Šaudīju pa kokiem. Vienu reizi, kad abi bijām istabā, kur atradās arī lielais sienas pulkstenis ar pendeli, krusttēvs vaicāja, vai es varu trāpīt pa pendeli. Mēģināju. Pirmajā reizē – garām. Arī otrreiz – garām. Trešajā reizē bija tiešs trāpījums. Kādu brāzienu mēs abi dabūjām no vecāsmātes!
Pirms pāris gadiem garāmbraucot iegriezos Lācītēs. Vecās mājas ir nojauktas. Tur daudz kas ir mainījies. Man ir kontakts ar Lācīšu hidroelektrostacijas vadītāju Aldi Dikmani, jo spēkstacijas ir mana joma,” stāsta Harijs. Otrā pasaules kara laikā Harija vecāki atkal atgriezušies Lācītēs, kur bijušas ne tikai dzirnavas, bet pēc kara darbojusies arī liestu fabrika, kurā Harijs pirms iestāšanās vidusskolā nostrādājis vienu gadu. “Lācīšu dzirnavas bija vesels ražošanas komplekss: graudu maļamās dzirnavas, vilnas pārstrādes cehs, liestu ražotne un elektrostacija savām apgaismes vajadzībām. To visu darbināja ūdens turbīna. Apavu liestu ražotne strādāja līdz 1941.gadam, tad pieprasījums kritās un ražoja koka zoles tupelēm un sandalēm. Kara gados strādnieki izklīda. Lācīšu dzirnavas pārņēma Cēsu rūpkombināts un interesējās par koka zoļu ražošanas atjaunošanu. Man nebija iespējas turpināt mācības Cesvaines ģimnāzijā (biju beidzis divas klases), un tēvs, vilnas vērptuves strādnieks, teica: ej strādā uz “kupiermašīnas”. Vecais profesionālis Upīštēvs no bērza vai apses klučiem uz lentzāģa izgrieza aptuveno pazoles lielumu un formu, es uz kopējamās mašīnas (koka frēze pēc uzstādītā moduļa izfrēzēja abu kāju zoles reizē) izveidoju zoles, nogriezu galus, iefrēzēju rievas ādas pienaglošanai, ar smilšpapīru appucēju un krāvu kastēs. Tā līdz 1945.gada rudenim, kad, nolicis eksterna eksāmenus par 10. klasi, aizbraucu uz Smiltenes vidusskolu, jo Gulbenes un Cesvaines vidusskolas eksternu eksāmenus nepieņēma,” stāsta H.Jaunzems
Pļaviņu HES – mana mūža būve
“Mans tēvs, kurš gan nebija elektriķis, Lācīšu dzirnavās apkalpoja maiņstrāvas ģeneratoru. Arī manī pamazām radās interese par to, kā tiek ražota strāva. Aizejot mācīties uz Smiltenes vidusskolu, jau biju noskaņojies, ka būšu enerģētiķis. Darbojos skolas jauno tehniķu pulciņā. Vidusskolas pēdējā klasē izstrādāju referātu. Tā tēma bija veltīta enerģētikai Padomju Savienībā. Atceros, ka tiku šo referātu arī nolasījis. Tas domu par enerģētiķa specialitātes apguvi padarīja vēl skaidrāku. Pirmajos pēckara gados enerģētiķis tika uzlūkots par ļoti prestižu amatu, tāpēc tad, kad stājos Latvijas Universitātē Mehānikas fakultātē, nācās izturēt ļoti lielu konkursu. Jau studiju laikā kopā ar vairākiem studiju biedriem praksē tikām nosūtīti uz Ķeguma spēkstaciju. Pēc studiju beigšanas 1952.gadā valsts komisija mani norīkoja darbā uz Ķeguma HES, kur tiku nostrādājis desmit gadus līdz brīdim, kad sākās Pļaviņu HES izbūve. Tā kļuva par mana mūža būvi. Pirmie darba gadi ļāva iepazīt enerģētiķa profesiju no pašiem pamatiem līdz ļoti lielām lietām. Uzskatu, kā jaunam celtniecības direkcijas galvenajam inženierim Pļaviņu HES izbūve man bija zelta vērta prakse tajā laikā,” atceras novadnieks. Mazliet vēlāk Harijs kļuva par visas Daugavas HES kaskādes (Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas) direktoru. Viņa lepnumam par paveikto ir pamats, jo, piemēram, Pļaviņu spēkstacija viena pati saražo vienu ceturto daļu no visas Latvijā saražotās elektroenerģijas.
Enerģētika – stratēģiska nozare
Enerģētiķis uzskata, ka šodien daudzi neizprot enerģijas vērtību. “Mēs savulaik izvirzījām ieteikumu, ka Latvijā ir vajadzīgs turpināt enerģētikas sistēmas tālāku izveidi, būvējot jaunas elektrostacijas, bet augsti situētas amatpersonas bija izbrīnītas, kāpēc vajagot kaut ko būvēt. Viņi tikai ieslēdzot slēdzi, un viss notiek. Diemžēl ir vadoši cilvēki, kas tā domā arī tagad. Tādēļ šobrīd Latvija ir iesaistījusies enerģijas tirgū, pērkot “lēto” elektroenerģiju no zviedru atomstacijām, lai gan tā mums nemaz neizmaksā lēti. Ja mums nebūtu savu hidroelektrostaciju, kuru ražotā enerģija tiešām ir pati lētākā un dod pusi no visas Latvijā saražotās elektroenerģijas, tad varat iedomāties, cik tad mēs maksātu,” skaidro H.Jaunzems.
Viņam ir savs skatījums arī par mazajām spēkstacijām, kas Latvijā daudzviet izbūvētas uz mazajām upēm. “Katra enerģijas kilovatstunda mums ir ļoti noderīga. Jautājums ir tikai par to, ko mēs tam ziedojam. Mēs nevaram kaut ko paņemt tikai savai ekonomikas un labklājības celšanai, neko neziedojot. Mums ir pieņemts Latvijas Nacionālās attīstības plāns, kurā ierakstīts, ka Latviju padarīsim par zaļāko valsti pasaulē. Bet kādēļ no Latvijas – zaļākās valsts pasaulē – ir aizbraukuši projām 300 tūkstoši cilvēku? Novadnieku dienās piedalījos konferencē. Visu referentu stāsti bija vērsti tikai uz labo, apzinīgo un strādāt gribošo cilvēku daļu, bet mums taču ir vēl otra daļa – cilvēki, kas nav apmierināti, kuriem darba apstākļi ir neapmierinoši. Ir jābūt ekonomiskajai bāzei, lai jauns cilvēks, kurš domā par perspektīvu, gribētu te dzīvot. Tas, kam Gulbenes novadā būs darbs, te arī dzīvos, bet tas, kam šī darba nebūs, aizbrauks no novada un arī valsts. Ja cilvēks ekonomiski nav nodrošināts, tad nekas viņu te nenoturēs,” ir pārliecināts H.Jaunzems.
Upuris tautas izdzīvošanai
H.Jaunzems atceras Pļaviņu HES izbūves laiku, kas bijis saistīts ar diskusijām par Daugavas senlejas applūdināšanu. Par to, ka zem ūdens pazudīs arī dabas objekts Staburags. “Es toreiz biju pasūtītājs – galvenais inženieris. Biju tas, kurš deva komandu veikt applūdināšanas darbus. It visā pastāvēja ekonomiskais aprēķins. Joprojām uzskatu, ka šodien ekonomiskais ieguvums ir nesalīdzināmi lielāks nekā Staburaga zaudējums, jo, lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir arī jāziedo. Man ir žēl ne tikai Staburaga, bet arī daudz vēl citu skaistu vietu, bet latviešu tautas izdzīvošanai Staburaga un senlejas applūdināšana ir pieņemams upuris. Pieņemsim, ka šodien atjaunosim Staburagu, bet vai tāpēc par aizbraukšanu uz Angliju neviens vairs nedomās? Tas neatrisinās mūsu tautas izdzīvošanu. Ir jābūt citiem kritērijiem un vērtībām,” viņš uzskata.
Man nav laika izlasīt avīzi
Harijs smejas, ka viņam joprojām esot tik daudz ko darīt, ka neatliekot laika dažkārt pat avīzes izlasīt. Gandrīz desmit gadus viņš bijis Ķeguma pensionāru biedrības vadītājs. Ķegumā enerģētiķis nodzīvojis 60 sava mūža gadus. Arī viņa dzīvesbiedre Vija, kura pirms pusgada aizgājusi mūžībā, vairāk nekā divdesmit gadus strādājusi vadošos amatos Pļaviņu HES. Harijs vadījis Daugavas muzeju, kā arī paša spēkiem izveidojis Enerģētikas muzeju. Viņš ir Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas loceklis, Latvijas Lielo aizsprostu biedrības biedrs, Aizkraukles Latviešu biedrības valdes loceklis, Aizkraukles Goda pilsonis.
“Tagad dzīvoju pie meitas, kuras ģimene septiņus kilometrus no Ķeguma uzcēla māju. Piecpadsmit gadus Aizkrauklē dziedāju vīru korī “Staburags”, bet tagad vairāk strādāju pie grāmatām. Tipogrāfijā esam nodevuši grāmatu par Staburagu, kam šogad būtu 50 gadu jubileja. Es nekad neesmu bijis pasīvs. Mums, enerģētiķiem, bija devīze: “Lai tevi dzīvē godā par elektriķi, bet nelamā par dielektriķi!” Ja es redzu, ka neviens neizdarīs to, ko es varu izdarīt, kāpēc neķerties klāt! Tas man dod gandarījumu,” saka H.Jaunzems.
Viņš ir sarakstījis grāmatas “Daugava un mēs” un “Tūkstoš un viena diena”, piedalījies atmiņu grāmatas “Mūžu mūžos būs dziesma” par vīru kori “Staburags” veidošanā, bijis autoru kolektīva kopīgi veidotās grāmatas “Pļaviņu hidroelektrostacija” redaktors. Grāmatai “Latvijas novadu dārgumi” Harijs sarakstījis nodaļu par Ķeguma novadu. Laiks atlicināts arī sportam, piemēram, 2015.gadā viņš atzīts par Ķeguma novada gada sportistu. Panākumi gūti vieglatlētikā. “Dažkārt, pārdomājot savu dzīvi, uzskatu, ka saviem vecākiem kaunu neesmu darīji,” piebilst novadnieks, kurš ir mīlošs tēvs trim bērniem, kā arī mazbērniem un mazmazbērniem.
