Gulbeniete Kornēlija Aule dzīvo mazajā Saules ielā. Viņa, pensijā esot, cītīgi rosās pašas iekoptajā dārzā, kurā, spītējot lielajiem vējiem un spēcīgajām lietavām, skaisti zied flokši un citas puķes. Lai gan jau bērnībā, kas vadīta Madonas novada Meirānu pagastā, Kornēlija labprātāk ņēmusi rokās cirvjus un zāģus, braukusi ar ratiem un ragavām, priekšā tām iejūgdama suņus, bet vēlāk strādājusi par smagās automašīnas šoferi, vīrišķīgā profesija no viņas sirds nav izskaudusi mīlestību pret ziediem. Pēdējā laikā tai pievienojusies arī ziedu fotografēšana, kā arī to skaistuma cildināšana dzejas vārsmās. Kornēlijas dārza flokši priecējuši arī ziedu izstādes apmeklētājus Litenē.
Paņem ar vienkāršību
“Es varētu arī nedarīt neko. Pamazām jau zālienam atvēlu arvien lielāku platību. Ja vasara ir sausa, tad lielākās problēmas sagādā visu dobju aplaistīšana. Rau, vai šīs saulespuķes man vajadzēja stādīt? Vajadzēja. Paziņa bija izbrīnīta par tām, sakot, ka saulespuķu vietā labāk būtu stādījusi kartupeļus. Atbildēju, ka kartupeļus es nopirkšu, bet man vajag saulespuķes. Pa vagai dārzā esmu atvēlējusi asterēm, cinnijām un lavaterām, bet flokšiem esmu ierādījusi goda vietu tuvāk pie mājas. Ja kādam cilvēkam vajag ziedus, ar tiem padalos. Nesen mani flokši tika vesti uz izstādi Litenē,” stāsta Kornēlija. Izrādās, ka flokši, kas ieņem arvien augstāku vietu modes puķu sarakstā, ir arī viņas mīlestība gan to smaržas, gan krāsu toņu daudzveidības un savas vienkāršības dēļ. Gluži kā izprazdama flokšu vēlmi, Kornēlija tiem ierādījusi pietiekami saulainu un arī mazliet noēnotu vietu. Netālu no flokšu ierindas puķu mīļotāja nolikusi atpūtas krēslu, lai atpūtas brīžos apsēstos un ar acīm apmīļotu katru ziedu. Viņa joko, ka pie dzīvojamās mājas, kur ierīkotas flokšu un citu augu piepildītas dobes, viņai esot pilsēta, bet ielejā aiz siltumnīcas – kolhozs, kur vagās līdz ar puķēm tiek audzēti arī kartupeļi, burkāni, sīpoli un cits pašu iztikai vajadzīgais.
“Flokši ir ārkārtīgi pateicīgas puķes. Vispirms izveidoju vienu garu dobi gar žogu, tad veidoju otru, lai piesegtu vairs ne tik jauno siltumnīcu. Flokšu šķirnes visas nenosaukšu, bet krāsu toņi gan ir vairāk nekā vienpadsmit. Tiku jaunus flokšu stādus arī pasūtījusi no kataloga, bet tie izrādījās slimi ar iedegu – nācās likvidēt. Lai jau saka, ka flokšu krūmiem patīk, ja vējš skrien cauri, lai puķe neciestu no miltrasas, bet es to īpaši neievēroju. Pagaidām tie no šīs slimības nav cietuši, jo pavasaros visu dobi nokaisu ar pelniem. Mazliet jau baidos, ka dobēm tuvumā atrodas arī divi lieli ozoli, jo arī to lapām var būt miltrasa, bet nekas. Skat, cik skaisti zied! Vieni beidz ziedēt, otri vēl tikai sāk. Rudenī, kad koki met lapas, tām ļauju piesegt arī flokšu dobes, jo ziemās, kad nav sniega, bet ir kailsals vai krasas gaisa temperatūras svārstības, flokšiem tas var nepatikt. Pavasarī visām ziemcietēm, tajā skaitā arī flokšiem, dodu minerālmēslojumu,” savos novērojumos dalās dārza saimniece.
Ar eksperimentiem nenodarbojas
Arī flokšu stādīšanā Kornēlija īpašus eksperimentus neveic, bet darbojas pēc daudzos gados pārbaudītām metodēm. Par flokšu stādīšanai piemērotāko laiku viņa uzskata pavasari, lai gan flokšus var stādīt arī rudeņos. Pirms stādīšanas, ja stāds atvests no stādaudzētavas, Kornēlija vispirms katru augu kārtīgi padzirdina. Flokšus viņa stāda tādā pašā dziļumā, kā tie audzēti iepriekš, jo, iestādot par seklu, neveidosies jauni sakņu dzinumi, tāpēc floksis var iekalst. Ja flokšiem tiek nolūkota vēl kāda vieta dārzā, tad Kornēlija tos pavairo, sadalot sakneni. Vispirms tiek izrakta bedre, bet augsnes uzlabošanas nolūkā tajā tiek likts komposts vai jau sadalījušies kūtsmēsli. Flokšiem patiks, ja izmantos zirgu mēslus. Flokšus Kornēlija stāda diezgan sekli – tā, lai virsējais augsnes slānis, kas nosedz flokša sakņu kamolu, nebūtu pārāk biezs, jo par dziļu iestādīti flokši neziedēs. Vienā vietā flokši var augt desmit un pat vairāk gadus.
“Pirms pāris gadiem iegādājos lielu kravu kūtsmēslu, bet no tiem tik vien labuma, kā ar nezālēm pārpilns dārzs, tāpēc esmu no kūtsmēsliem atteikusies un izmantoju tikai biohumusu kartupeļiem, burkāniem, bietēm un gurķiem. Arī puķēm. Izdzenu vagu, iekaisu biohumusu un stādu. Viss aug ļoti labi,” stāsta Kornēlija.
Viņa labprāt pēc savas patikas veido arī dekoratīvos krūmus. Piemērs tam ir hortenzija, kas tagad aug uz viena stumbra un uz flokšiem noraugās no augšas. Jaunu veidolu pamazām iegūst arī dekoratīvā ābele. “Ja dārzā kāda puķe negrib augt, no tās atsakos – tātad manam dārzam nav piemērota. Iepriekš nekad neizdomāju, kur, ko un kā stādīšu. Man ir raksturīgi stādīt un pārstādīt. Nopērku jaunu augu un tad meklēju tam vietu. Man tāpat kā mazmeitai patīk neliels bardaciņš dārzā, kur viss kārtu pa kārtai zied savā laikā. Tad paņemu fotoaparātu, lai nofotografētu ziedus. Tas ir mans jaunais vaļasprieks. Šad tad arī kaut ko sadzejoju,” atklāj Kornēlija.
“Tik dažādas ir manas dārza puķes;
Gan gavilē, gan rasas lāsēm raud,
Bet, kamēr varu būt es viņu vidū,
Ne stress, ne vientulība mani neapdraud!”
Ar puķēm arī tirgū sēdēju
Puķu sēklas Kornēlija savā dārzā nevāc, bet katru pavasari iegādājas tirdzniecības vietās. Jau šobrīd, domājot par nākamo gadu, viņa iesējusi atraitnītes un arī studentu neļķes. “Meita man septembra sākumā dāvina braucienu tepat pa Latviju. Tad jau noteikti iegriezīsimies arī kādā no stādu audzētavām. Tukšām rokām mājās nekad neatbraucu. Tā no stādaudzētavas Baltezerā uz manu dārzu ir atceļojusi hortenzija ‘Vinki pinki’, bārbeles un vēl daudz kas cits. Bija laiks, kad ar puķēm sēdēju arī tirgū. To laiku atceroties, esmu teikusi, ka tā bija nedzīvota dzīve. Pamazām sapratu, ka man tas kļūst par grūtu, tāpēc esmu no tirgošanās atsacījusies. Ja man nebūtu dārza, tad būtu ļoti grūti. Saules iela neatrodas Gulbenes centrā, tāpēc, ja kaut kas veikalā vai citviet vajadzīgs, sēžos automašīnā un braucu. Visu mūžu esmu pie tās stūres turējusies. 25 gadus tiku nostrādājusi Gulbenes autokombinātā. Ar “GAZ 69” piegādāju cementu un smiltis Skolas ielā būvētajiem namiem. Gan ziemā, gan vasarā braucām ar vienām un tām pašām riepām. Tiku vadījusi arī autofurgonu, veikaliem pievedot preces. Tālus ceļus gan vairs braukt pie stūres negribu,” Kornēlija, starp flokšu dobēm stāvēdama, nedaudz atsauc atmiņā savas darba gaitas. Ar savu pēdējo darba automašīnu viņa pat filmējusies mākslas filmā “Klāvs – Mārtiņa dēls”.
