Ozolkalna puiši. Atsaucīgi un sportiski. Skolas laikā noteikti pretstati cits citam. Tādi ir brāļi Elvis un Helvijs Kamši, kurus bieži vien varam redzēt dažādos sportiskos pasākumos. To, ka sports ir viņiem sirdī, apliecina arī daudzās medaļas un kausi.
Helvijs ar lepnumu sirdī uzsver to, ka viņš ir ozolkalnietis. Abi ar brāli skolas gaitas uzsākuši Ozolkalna pamatskolā, kas atradās vien 300 metrus no mājām. “No vienas puses labi, ka skola bija tik tuvu mājām, bet no otras puses – vecāki par skolas gaitām zināja visu,” saka Helvijs. Savukārt Elvis, atceroties pamatskolas laiku, saka, ka to grūti aizmirst. “Pirmā skola, skolotāji, klasesbiedri un skolasbiedri. Viss neierasts un jauns. Skolas laikā nebiju no tiem mierīgajiem un klusajiem puišiem. Biju ļoti aktīvs. Vienmēr esmu zinājis, ko vēlos dzīvē sasniegt, un uz to es tiecos,” stāsta Elvis, kurš skolas laikā aktīvi piedalījās visos skolas un klases pasākumos – dziedāja, dejoja, spēlēja teātra izrādes, piedalījās jaunsargu pulciņā. Savukārt Helvijs skolas laikā, īpaši pirmajās klasēs, bija vairāk noslēgts sevī, klusāks un nopietnāks, kaut gan arī piedalījās dažādos pulciņos – dejoja, spēlēja teātri un iesaistījās jaunsargos. “Vecākajās klasēs biju atvērts visam jaunajam,” atceras Helvijs.
Elvis piebilst, ka tomēr sportošanai atvēlēts visvairāk laika. Vislielāko paldies viņš saka savam sporta skolotājam un trenerim Voldemāram Mezītim, jo tieši viņš ir tas cilvēks, kurš vēl joprojām neliedz savu padomu un zināšanas. “Manas sporta gaitas sākās jau 2.klasē. Sākumā slēpoju, pēc tam treneris V.Mezītis mūs ātri pārkvalificēja uz vieglatlētiku. Man jau tajā laikā vairāk padevās un arī patika īso distanču skriešana – sprints, taču skrēju arī krosu, slēpoju un spēlēju arī sporta spēles. Nopietnāk vieglatlētikā sāku trenēties 7.klasē. Esmu beidzis arī Gulbenes novada bērnu un jaunatnes sporta skolu,” stāsta Elvis, kurš vieglatlētika sacensībās ir izcīnījis godalgotas vietas, bet reizēm, kad nav veicies tik labi, sirdī palicis arī rūgtums. Vairākkārt viņš ir uzvarējis novada sacensībās trīssoļlēkšanā, kā arī simts metru skrējienā un tāllēkšanā. Elvis ir startējis ne tikai novadā, bet arī Latvijas līmeņa sacensībās. Nopietnākās sacensības bijušas Latvijas Olimpiāde, kur augstākās vietas bija 9.vieta gan 100, gan 200 metru skrējienā. “Ne vienmēr sacensības atnes uzvaru, taču sportā ir jāmāk zaudēt ar cieņu,” saka Elvis.
Savukārt brālis pamatskolas laikā ar sportu vēl neaizrāvās. Viņš vairāk laika pavadīja, darbojoties jaunsargos. “Jaunsargi arī kaut kādā veidā ir sporta veids, kur nepieciešama izturība, fiziskā sagatavotība, disciplīna,” saka Helvijs, kurš vidusskolas laikā, brāļa pamudināts, sāka trenēties fitnesā un spēka trīscīņā.
Kritieni rūda raksturu
Lai arī, kā Helvijs atzīst, pusaudža gados ar brāli ķīvējās, tas neliedza viņiem kopā ar citiem Ozolkalna puišiem ziemā uz vietējā dīķa uzspēlēt hokeju. Kad bijis brīvs laiks, abi pagalmā uzspēlēja basketbolu un futbolu, kā arī sāka pievērsties svaru cilāšanai. “Tajā laikā tas viss bija aizraušanās līmenī, bet jau tad es sapratu, ka mani sports pavadīs dzīvē vēl ilgu laiku,” saka Elvis, kurš arī vidusskolas laikā turpināja trenēties vieglatlētikā pie V.Mezīša un nopietnāk sāka pievērsties fitnesam un svaru zālei.
Vidusskolas laikā viņam nācis negaidīts piedāvājums – bobslejs. “Bobslejā es nonācu pavisam nejauši – pateicoties Edgaram Maskalānam, kurš mani bija pamanījis novada sporta spēlēs Litenē un aicināja aizbraukt uz treniņnometni. Sākumā biju noskaņots skeptiski – ko tad es tur varu? Taču Edgars mani pierunāja doties uz pirmo treniņu, kur, uzrādot pat ļoti labus rezultātus, uzaicināja mani uz pirmo treniņnometni Ventspilī. Piedzīvoju ļoti grūtus treniņus. Tie notika divas reizes dienā, kuros ietilpa vispārēja fiziskā sagatavošanās bobslejam. Pēc tam sākās treniņi Siguldā, ledus estakādē un tad arī trasē. Šis sporta veids manu attieksmi pret profesionālo sportu mainīja pilnībā. Joprojām skeptiski skatos uz cilvēkiem, kuri saka, ka kas tad tur ir – “ielec” ragavās un brauc lejā. Kritieni rūdīja raksturu, treniņi fizisko sagatavotību,” stāsta Elvis, kura lielākie sasniegumi bobslejā bija kopā ar tagadējo pilotu Oskaru Ķibermani izcīnītā 4.vieta Pasaules jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Insbrukā. “Toreiz mācījos 12.klasē,” atceras Elvis.
Pēc Gulbenes 2.vidusskolas absolvēšanas viņš iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Viņam bijis arī piedāvājums turpināt bobsleja karjeru, taču apvienot bobsleju ar mācībām nespēja, kā arī muguras trauma liedza pilnvērtīgi trenēties. “Mana izvēle bija par labu mācībām. Pēc augstskolas beigšanas man būs specialitāte – uzņēmējs sportā, kā arī vecākais fitnesa treneris. Izvēlējos šo profesiju, jo fitness, var teikt, aptver sevī visus sporta veidus, līdz ar to nekad nepārņem rutīna,” saka Elvis, kurš augstskolā spēlē arī basketbolu, handbolu, regbiju, ir trenējies arī kikboksā, piedalījies velomaratonos. “Cenšos pārzināt un izmēģināt visus sporta veidus, lai saprastu, ar kādām metodēm fitnesā šo sporta veidu pārstāvjus nepieciešams trenēt un attīstīt,” saka Elvis.
Viens Rīgā, otrs – mazpilsētā
Elvis atbalsta brāli sacensībās, dod padomu, uzmundrina. “Vislielākais atbalsts man ir ģimene. Beidzot Gulbenes 2.vidusskolu, ilgi domāju, ko es vēlos mācīties tālāk. Bet šobrīd es dzīvoju un strādāju Gulbenē, jo man vajag mazpilsētas klusumu. Rīga nav mana pilsēta, kur es gribētu dzīvot un strādāt,” atzīst Helvijs.
Abi brāļi labprāt piedalās un, ja nepieciešams, pārstāv savu pagastu vai novadu sporta spēlēs. Helvijam gan pagājušajā gadā treniņi bija jāpārtrauc, jo guvis traumu, bet šogad tie jau veiksmīgi atsākti. “Ir grūti apvienot darbu ar treniņiem, taču cenšos trenēties brīvdienās vai vēlu vakaros pēc darba,” saka Helvijs, kurš aizraujas ar spēka trīscīņu. “Ja salīdzinu sevi ar brāli, tad es esmu cīnītājs, jo Elvim visi sporta veidi ir padevušies vieglāk,” saka Helvijs.
