Tavas pēdas nospiedums manā atmiņu dārzā… Rūpīgi uzceļu ap to sētiņu un raugos, lai neaizaug. Ar sūnām. Ar smilgām. Ar vēja slotām un lietus pātagām.
Tavas pēdas nospiedums manā atmiņu dārzā…
Rūpīgi uzceļu ap to sētiņu un raugos, lai neaizaug. Ar sūnām. Ar smilgām. Ar vēja slotām un lietus pātagām. Ar steigas vēja ziediem un aizmirstības vārpatām.
Bet vējš, nebēdnis, mani vienalga apmānīja – reiz atradu tur asnojam dadzi – tādu spurainu un dzēlīgu. Kā bieži vien domas par tevi. Ar steigu to izravēju.
Tad, dīvaina sentimenta vadīta, atļāvu tur blakus uzziedēt pienenei un baltajās pūkās izaijāt visu manu domās sakrāto maigumu.
Bet tikmēr caur sētas žogu ceļu sev atrada vijīgs tītenis, un, vareniem ziediem izgreznodams, noslēpa atmiņas par tevi.
Nu atnāca rudens un līdz ar dzeltējošām lapām izgaisa arī šis acu apmāns.
Es vēroju aizlidojam gulbjus un minēju – vai trešā dienā snigs? Tik daudz darāmā vēl nepaveikts…
Kad atcerējos tavas pēdas nospiedumu, tam pāri klājās balta sniega kārta.
Vai tiešām laikas izdzēš visas pēdas?
Es neticu tam. Tāpēc piespiežu siltu plaukstu plānajai ledus kārtiņai, lai tavas pēdas nospiedumu paņemtu sev līdzi. Istabā. Siltumā.
