Ticiet man, ir ļoti grūti pēc zilajām debesīm un krāšņās vasaras atgriezties zem pelēkā vāka dzimtajā un rudenīgajā Latvijā. Taču bez tā, ka izbaudīts dienvidu zemju Horvātijas un Melnkalnes siltums un krāšņie skati, sirdi sildīs arī daži atgadījumi, kas pārsteidza, aizkustināja un pat lika aizdomāties, vai mēs, tautieši, cits pret citu bieži spējam būt saprotoši, iejūtīgi un izpalīdzīgi. Kā zināms, Horvātijai ir sava nauda – kunas, bet bieži var norēķināties arī karti vai eiro. Kādā siltā vakarā, saprazdama, ka pietrūkst dzeramā ūdens, devos uz mazo veikaliņu kūrorta zonā pie mūsu naktsmītnes. Paņēmu ūdeni, dažas maizītes un gribēju norēķināties, bet pārdevēja kratīja noraidoši galvu, kad piedāvāju karti, eiro, bet samainītā nauda bija palikusi nakstmītnē. Jau samierinājos, ka pirkums jāatstāj, bet meitene man pēkšņi saka – ņemiet, naudu atnesīsiet rīt! Apstulbu, goda vārds! Man grūti iedomāties, ka tā vēl notiek, varbūt kādā pagasta veikalā iedod uz parāda, taču kūrorta zonā, kur parādnieks otrā dienā jau var būt 1000 kilometru attālumā! Naudu, protams, otrā dienā aiznesu izpalīdzīgajai pārdevējai. Komisks gadījums iznāca arī manam ceļabiedram, kas pārāk cītīgi pētīja krabīšus zilganzaļajā ūdenī. Pēkšņi – plunkš un brilles nogrimst. Iebrist nevarēja, jo bija dziļš un arī jāuzmanās no jūras ežiem, bet plunkšķi bija dzirdējuši arī vietējie zvejnieki turpat krodziņā. Ātri tikai noorganizēts un sameklēts ķeksis un brilles izvilktas, vēl gādīgi tika ieteikts brilles noskalot, lai sāļais ūdens tās nesabojā. Bet pavisam traģikomisks atgadījums bija jau mājupceļā. Kā zināms, ceļojot autobusā ir viena nepatīkama lieta – bieži nākas piestāt, lai visi varētu paspēt apmeklēt tualeti. Vakars bija vēls, un es īsti neatceros, bet laikam tas bija jau Ungārijā. Tur joprojām tualetes pie benzīntankiem ir par maksu. Šai bija uzlikts automāts, kurā jāmet 50 centi. Citās vietās automāts izmainīja naudu, arī metot 1 vai 2 eiro monētas, šitais – neparko. Un metu un metu tos 2 eiro, es jau biju gatava atdot arī šos 2 eiro, bet automātu neizdevās apvārdot, pārējie arī jau sen bija autobusā. Taisījos iet projām un varonīgi ciest, kad pilnīgi svešs gados jauns vīrietis man pēkšņi pastiepa roku ar 50 centiem. Nesos iekšā tualetē un pat nepateicu paldies, bet domās esmu vairākkārt novēlējusi viņam visu to labāko:).
