Gulbenes novadā zinu 52 Černobiļas atomelektrostacijas (AES) 1986.gada 26.aprīlī notikušās avārijas seku likvidācijas dalībniekus. Mūsu veselībai nodarītais kaitējums ir dažāds, tas atkarīgs no tā, kurā vietā tieši cilvēks piedalījās seku likvidācijā. No tiem, kuri tika strādājuši uz stacijas jumta, šodien gandrīz neviena vairs nav starp dzīvajiem.
Mums, tā saucamajiem “černobiliešiem”, no šā gada 1.janvāra spēkā ir stājušās valstī noteiktās izmaiņas sakarā ar tā saucamo kaitējuma atlīdzību. Faktiski tā saucamā kaitējuma atlīdzība Černobiļas AES avārijas seku likvidētājiem sākta maksāt jau 1998.gadā. Tagad ieviestā sistēma ir tikusi koriģēta, ir nomainīta aprēķinu veikšanas formula. “Černobilieši” iegūst starpību starp iepriekš aprēķinātajiem un no jauna rēķinātajiem procentiem. Iznāk tā, ka valsts ar vienu roku mums dod, bet ar otru paņem atpakaļ. Tajā pašā laikā valsts ir pievilkusi ķeksīti, ka kaut ko ir izdarījusi to cilvēku labā, kuri atdevuši savu veselību, piedaloties Černobiļas AES avārijas seku novēršanā.
Katram šī kaitējuma atlīdzības summa ir atšķirīga. Man personīgi tie ir 56 eiro mēnesī. Valsts, aprēķinot kaitējuma atlīdzību Černobiļas AES avārijas seku likvidētājam, ņem vērā brīdi, no kura persona sākusi saņemt invaliditātes pensiju, tābrīža darba stāžu un darba algas apmēru. To stāžu un atalgojumu, kāds man bijis, turpinot strādāt vēl pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas, valsts neņem vērā, aprēķinot man kaitējuma kompensāciju. Es invaliditātes pensiju saņemu kopš 1992.gada. Kopš tā laika arī sistemātiski tāpat kā visi citi mani bēdubrāļi reizi gadā esmu izmantojis tiesības pārbaudīt savu veselības stāvokli Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā 29.nodaļā, kur notika Černobiļas AES avārijas seku likvidācijas dalībnieku ārstēšana. Kopš 2010.gada, kad sākās slimnīcas veco ēku demontāža un jaunā korpusa celtniecība, 29.nodaļa tika izformēta, darbinieki tika izdalīti uz vairākām nodaļām. Mūs, “černobiliešus”, slimnīca joprojām uzņem, bet attieksme pret mums no gada uz gadu kļūst arvien sliktāka. Agrāk uz 29.nodaļu mēs braucām kā uz mājām, jo mēs tur visus pazinām un mūs pazina visi. Tagad tā vairs nenotiek. Es pat gadu neesmu braucis uz slimnīcu, kaut vajadzētu. Es jau ceru, ka reiz tomēr atkal sāksies augšupeja mediķu attieksmē pret mums. Veselības aprūpe – tas ir pats galvenais, ko mēs vēlamies saņemt no valsts. Tagad, kad slimnīcas jaunais korpuss ir atklāts, ceru, ka tiks atjaunota arī nodaļa, kurā līdz šim notika arī Černobiļas AES avārijā cietušo ārstēšana. Gribētos tur atkal paārstēties – kādu nedēļu pavadīt. Ikdienā mums katram daudz kas ir atkarīgs no ģimenes ārsta, no attieksmes. Arī pašiem ir jārūpējas par savu veselību. Veselīgs dzīvesveids, atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem, biežāka uzturēšanās svaigā gaisā palīdz uzturēt dzīves kvalitāti.
