Ķirbju vīrs, kabaču vilciens, burkānu sieviņa un citi rudens brīnumi. Katru gadu bērni bērnudārzos un sākumskolas klasēs nes uz skolu no augļiem un dārzeņiem gatavotus varoņus rudens ražas izstāžu iekārtošanai. Bērniem interesanti, bet vecāki klusībā dumpojas – vai tiešām jāmāca bērniem spēlēties ar ēdienu un kādēļ vispār kaut ko taisīt, ja pēc tam to izmet ārā?
Piesauc badu Āfrikā
Šoruden sociālajos tīklos, kur sabiedrība pieradusi diskutēt par dažādām tēmām, izvērtās diskusija par tradicionālajām rudens ražas izstādēm. Tādas ir piedzīvojis katrs Latvijas bērns jau vairākās paaudzēs, kad uz skolu jānes interesants veidojums no rudens dārzeņiem un augļiem.
Vairākas jaunās māmiņas sākušas prātot, vai šāda izstāžu veidošana vispār ir atļauta un ko tā vispār iemāca bērnam. Kāda sašutusi mamma pat salīdzina šīs izstādes ar izšķērdību, sakot: kamēr Latvijas bērni rudenī spēlējas ar ēdienu, tikmēr Āfrikā un citos mazattīstītos reģionos mirst no bada. Tāpat tiek apšaubīts, ka bērni paši savām rokām darbojas pie eksponātu veidošanas. Visbiežāk atnestie objekti ir tik sarežģīti un apjomīgi, ka diez vai sešgadnieks pats spētu ko tādu izveidot.
Daļa diskusijas dalībnieku piekrīt un nosoda bērnudārzus un skolas, kas rīko šādas izstādes, dažas mammas uzskata, ka ar dārzeņiem būtu jādarbojas mācību iestādē, jo tad tiešām būs skaidrs, ka darbiņu darījis bērns, nevis visa ģimene. Tikmēr daļa vecāku ir sašutuši, ka pieaugušie jau atkal grib sabojāt bērniem bērnību, atņemot darbošanos rudens izstāžu veidošanā, un it nemaz nevēlas darboties kopā ar bērniem.
Ļaut bērnam izpausties
Laikraksts sazinājās ar trīs bērnu mammu Alisi. Visi trīs viņas bērni veidojuši rudens eksponātus, un mamma vienmēr palīdzējusi. Alise smejoties stāsta, ka ir profesionāla kabaču vilcienu konstruktore jau kopš 2000.gada, kad skolā sākusi iet pirmā ģimenes atvase. “Uzskatu, ka rudens izstādes nav nekas slikts – lai jau bērni priecājas! Tomēr jāatceras, ka nevajadzētu pārspīlēt ne ar dizainu, ne apjomu,” saka Alise. Protams, šīs izstādes tiek veidotas ar domu, lai vecāki darbotos kopā ar bērniem, un, Alisesprāt, ir muļķīgi iedomāties, ka mazulis viens pats var darboties ar asiem nažiem, īleniem un citiem bīstamiem instrumentiem. Vecākiem noteikti ir jāpalīdz, tikai jākontrolē sava iesaistīšanās, lai beigu beigās nebūtu tā, ka bērnam ļauts tikai sēdēt un vērot procesu.
“Tas nekas, ja bērnam viņa ķēmiņš sanāk šķībs vai arī acis biešu cilvēkam ir dažādā augstumā. Tā jau tas bērns ir iecerējis un tā lai arī taisa! Manuprāt, vecākam vienkārši ir jābūt klāt, jāizdur caurums tur, kur bērns liek, un jāpriecājas par to, ko viņa atvase ir izfantazējis,” uzskata trīs bērnu mamma.
Sacenšas ar citiem vecākiem
Protams, ka ne vienmēr Alisei izdevies nostāvēt malā. Īpaši grūti tas bijis ar pirmo bērnu. “Kad meita sāka iet skolā, viss bija jauns un nezināms. Abi ar vīru centāmies iesaistīties, kā nu pratām, un bieži vien pārspīlējām,” atceras Alise. Tajā laikā uz rudens izstādēm tika nesti milzu ķirbji, kas pārveidoti par mājām, un citi lieli, laikietilpīgi projekti. Ar otro bērnu Alises ģimene jau sapratusi, ka jādod vairāk darboties pašam mazajam, lai pats izlemj, ko vēlas radīt. Kad skolas gaitas uzsācis trešais bērns, Alise novērojusi, ka sāncensība atgriežas. Kāpēc? Jo dēla klasē vecāki ir ļoti sāncensīgi un cenšas izcelties, kā nu spēj. Alise smejoties salīdzina to visu ar mazu bērnu lielīšanos – “sanāk tāda muļķīga mērīšanās ar krāniņiem”. Tāpēc, palīdzot bērnam veidot nākamo skolas projektu, māmiņa cenšas noturēt vēsu prātu un nesacensties ar citiem vecākiem.
Vai izejvielu pirkšana radījusi robu ģimenes budžetā? “Mūsu ģimenē nē, jo mēs parasti izmantojam savus vai omīšu audzētos dārzeņus un šo to piepērkam klāt. Šīm izstādēm jāpieiet no cita skatpunkta. Sākumā jāpadomā, kādi produkti ir mājās un ko no tā varētu izveidot, nevis ko es gribu izveidot, un tad skriet uz veikalu to visu pirkt. Ir bijušas reizes, kad mums pietiek ar pāris āboliem, krustnagliņām un kastaņiem,” stāsta mamma.
Jau tā maz iesaistās
Gulbenes 1.pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Dace Nagle laikrakstam norāda, ka bērnudārzā ir bijis tā, ka tiek veidota rudens ražas izstāde. “Bet šogad Miķeļdienā bērniem notika rotaļas ar Miķelīti un salātu gatavošana. Ir bijis arī tā, ka bērni kopā ar vecākiem veido rudens eksponātus mājās, kā arī ir bijušas reizes, kad tos gatavo uz vietas grupiņās. Bet nu jau trīs gadus eksponāti no dārzeņiem netiek gatavoti. Bērnudārza vadītāja atzīst, ka ir uzklausījusi arī vecāku pārdomas par to, vai eksponātu gatavošana no dārzeņiem nav produktu bojāšana. “Tie nav pārmetumi, bet pārdomas, aizdomāšanās par ēdiena izmantošanu, un mēs kā ekoskola par to īpaši aizdomājamies. Ir bijis tā, ka sanesam rudens ražu – dārzeņus – un ziedojam labdarībai. Mēs negatavojam suvenīrus, bet atnesam, aplūkojam, cik skaisti ir izauguši, un atdodam zupas virtuvei,” stāsta D.Nagle.
Savukārt kāda māmiņa, kurai bērns apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi “Auseklītis”, stāsta, ka šogad gan kopā ar bērnu neesot gatavojusi neko no dārzeņiem, vajadzējis tikai aiznest burkānu uz dārziņu, bet citos gados gan. “Šogad ārā pie bērnudārza varēja aplūkot no dārzeņiem izgatavotus tēlus. Bija ļoti interesanti tos aplūkot. Bērni ar vecākiem vairākas dienas varēja par tiem priecāties! Kā tik tur nebija! Un ko tik, kā izrādās, nevar vien pagatavot no dārzeņiem – zaķus, ežus un tā tālāk. Es to katrā ziņā neuzskatu par produktu bojāšanu. Ja bērnam vajag uz Miķeļdienu dārzeņus, varu tos nopirkt arī veikalā, jo pašai dārza nav. Lai tik bērni darbojas! Lai strādā! Man patīk šādas aktivitātes,” saka māmiņa.
