Stipras dzimtas saknes ir pamats, kas veidojis strādīgus un čaklus bērnus. Veldas Skopanes bērni Imants, Uldis, Inta, Jānis, dvīņumāsas Daina un Anna, Gaida, Mārtiņš, Andris, Laima dzimuši apmēram ik pēc gada, un tikai Valdis – ar 10 gadu atstarpi. “Esam liela un spēcīga dzimta. Kad tika sarīkots tās salidojums, tika nolemts, ka ik pēc pieciem gadiem tiksimies salidojumā. Viss jau bija sarunāts un sagatavots, bet nomira Mārtiņš un nācās tikties daudz skumjākā brīdī,” stāsta meita Daina.
Tagad visi tiksies māmuļas 100.jubilejā, ko svinēs Vecgulbenes muižā. “Sabrauks visi, kas vien varēs. Arī mazbērni, kuri ir ārzemēs, ņems brīvas dienas un ieradīsies te. Tas ir īpašs notikums, kurā katrs vēlas būt klāt. Noteikti būs vismaz 100 cilvēku, ja ne vairāk,” rēķina mazdēls Jānis Skopans. Viņš uzsver, ka tā būs vislabākā dāvana simtgadniecei un visiem šo svinību dalībniekiem. “Daudzus vecmāmiņa nav redzējusi ilgus gadus, pat tuvākos neizdodas satikt katru dienu. Tas ir vislielākais ieguvums arī mums, ka esam tik daudz. Mūsu dzimtas vecīte ir tas cilvēks, pie kura visi pulcējas,” uzsver Jānis.
Visu mūžu smagi strādā un neslimo
“Strādāju kolhozā, un arī mājās bija saimniecība. Vecākais dēls Imants piedzima, kad man bija 20 gadi. Tagad viņš ir miris, tāpat kā Andris, Laima un Mārtiņš,” stāsta V.Skopane. Protams, ir sāpīgi, ka slimības dēļ aizsaulē jāpavada bērni. V.Skopane spriež, ka tagad jaunie slimo vairāk nekā viņa. Vedekla Dzintra secina, ka vīramātei ir stipra nervu sistēma, tāpēc viņa spējusi tikt pāri visām grūtībām un sāpīgiem pārdzīvojumiem. “Vīramāte lielās bēdās spēj sevī sakopot spēkus. Tā bija arī pavasarī, kad mira vecākais dēls. Viņa to uztvēra ar izpratni, sakot – ja viņš ir slims, tad lai Dieviņš dara, kā zina,” saka Dzintra.
Veldai nekad nav bijis brīva laika dejošanai vai dziedāšanai, tiesa, uz zaļumballi Beļavā dažreiz aizgājusi. Viņa nav arī slimojusi. Ja kādreiz kaut kas sāpēja, aizgāja pie ārsta, kurš izrakstīja zāles, un varēja turpināt darbus. Jau kopš septiņu gadu vecuma vajadzēja ganīt cūkas. “Reiz iekritu mārkā. Pati ārā netiktu, bet māte pamanīja, ka mani vairs neredz, un paspēja izvilkt,” atceras sirmgalve.
Kamēr bērni bija mazi, Velda dzīvoja ar tiem mājās un rūpējās par piemājas saimniecību. Kad lielākie paaugās, tie varēja pieskatīt mazākos, bet māte strādāja kolhozā “Boļševiks”. Ar zirdziņu savāca piena kannas un veda tās uz Ozolkalna krejotavu. Turklāt 25 un 40 litru smagās piena kannas bija gan jāieceļ vezumā, gan arī pēc tam jāizlej krejotavas rezervuārā. Veldas vīrs Jānis bija lauku brigādes brigadieris, tāpēc viņai nācās arī vest kartupeļu kastes, no kurām tupeņus sabēra stirpās uz lauka. “Palīgā iedeva vienu vīrieti, bet jāved bija tik ilgi, kamēr visi kartupeļi ir nost no tīruma. Kaut līdz pusnaktij,” atceras sirmgalve. Kā viņa to spēja? Dzintra skaidro, ka vienmēr vecīte nav bijusi tik sīciņa. Apaļīgumu viņa zaudēja, kad pirms pāris gadiem lauza gūžas kaulu. “Tas bija smags laiks, bet tagad viņa spēj pārvietoties ar savu “zirgu” gan pa istabu, gan arī iziet laukā, kad ir labi laikapstākļi,” atzīst vedekla.
Manto čaklumu un darba tikumu
“Tēvs bija slims un ātri nomira, tāpēc mums bija jāpalīdz mammai. Bija mums sava gotiņa, cūciņa un vistiņas, turklāt arī kolhoza govju fermā viss bija jāpadara. Gājām gan govis slaukt, gan barot, jo mamma viena to nespētu,” atceras meita Gaida. Tagad visi Veldas bērni ir pensionāri. Meita Daina savulaik bijusi kravas automašīnas šofere, arī ar kāpurķēžu traktoru strādājusi. Viņai ir 2 bērni un 3 mazbērni. Dēls Uldis lepojas, ka viņam ir 3 bērni un 8 mazbērni. Viņš 40 gadus bijis traktorists un kombainieris, turklāt joprojām palīdz gan sastrādāt zemi, gan citos darbos, kur vajadzīga tehnika. Gaida ilgus gadus bijusi tirdzniecības darbiniece, vēl pensijā uzņēmusies darbu bez atlīdzības Blomītes “Ielāpiņā”. “Gaida ir visbagātākā – viņai ir 5 bērni un 11 mazbērni, nupat ir piedzimis vēl 12.mazbērns,” norāda Daina. Valdim ir 3 bērni, turklāt tāpat kā mammai arī dvīņi. ”Kad mēs augām, tad viss bija vienkāršāk. Visi mācījāmies tepat Ozolkalna skolā. Pēc tam mācījos Jaungulbenē, bet Uldis traktorista prasmes apguva pašmācībā. Gaida pārdošanas iemaņas ieguva kursos. Arī Imants bija traktorists, Jānis – celtnieks, Inta – audēja. Tas nozīmē, ka visi izvēlējāmies praktisku darbu. Esam darba cilvēki tāpat kā mamma,” atzīst Daina. Viņa secina, ka var tikai pabrīnīties par mātes spēku un spēju izaudzināt tik daudz bērnu.
