Postfolkloras grupas “Dārdi” soliste, Lizuma kultūras nama folkloras kopas “Ūdenszāles” vadītāja, kā arī rotkale Aisma Valtera kopā ar vīru Rihardu ir atgriezusies Druvienā, savās dzimtajās Graumaņu ģimenes mājās, un pirms diviem mēnešiem viņi sagaidījuši pasaulē nākam meitiņu Ronju.
Abi ir ārkārtīgi apmierināti ar savu izvēli dzīvot laukos. Studiju laikā izbaudījuši galvaspilsētas dzīvi, tad kādu laiku dzīvojuši Cēsīs, bet Aismu sirds visu laiku vilkusi atpakaļ uz dzimtajām mājām. Rihards piebilst, ka laukos var dzīvot, ja ir konkrēti mērķi, ja zina, ko šeit vēlas darīt. Un viņi abi zina! Rihards izgatavo mūzikas instrumentus, savukārt Aismas sapnis ir savas rotu kalšanas darbnīcas izveidošana.
“Tas ir sapnis, kas piepildās – dzīvot laukos un darīt savu sirdsdarbu. Galvenais ir neatkāpties no saviem izsapņotajiem mērķiem. Var jau būt, ka daudz vienkāršāk būtu darīt kādu ikdienišķu darbu un saņemt par to ikmēneša algu. Tā būtu finansiālas drošības sajūta, bet tas noteikti nedotu pašpiepildījumu. Ikvienam būtu jādara tas, kas vislabāk patīk un vislabāk padodas, pretējā gadījumā cilvēks izdeg un beigās jūtas nelaimīgs,” uzskata Aisma.
Piedzīvo kultūršoku
Savu dzīvesbiedru Aisma, kā pati saka, uz laukiem atvīlusi no Jelgavas. Abi iepazinušies studiju laikā, dzīvojuši Rīgā īres dzīvokļos, vēlāk pārcēlušies uz Cēsīm. “Izlēmām, ja turpinām dzīvot pilsētā, tad tikai Cēsīs. Cēsis ir viena no skaistākajām pilsētām šajā pusē, kā arī tur dzīvo rotkalis Daumants Kalniņš, pie kura es apguvu sava amata prasmes. Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā mācījos metālapstrādi, un pie viņa bija mana pirmā prakse. Arī pēc prakses regulāri braucu pie viņa uz Cēsīm, lai strādātu ar rotām. Kad pametām dzīvi Rīgā, biju izlēmusi, ka gribu turpināt kalt rotas, un, tā kā daudz kas bija vēl apgūstams, vēlējos to darīt Cēsīs meistara vadībā,” stāsta Aisma.
Cēsīs abi pavadījuši divus gadus, bet vilkme uz laukiem bijusi tik spēcīga, ka izlēmuši doties dzīvot uz Druvienu. “Kad izlēmām, ka nāksim uz laukiem, mums pieteicās bērniņš,” atklāj Aisma. Savukārt Rihards kā pilsētnieks, pārceļoties uz dzīvi Druvienā, sākumā piedzīvojis pamatīgu kultūršoku. Viņam licies nepierasti, ka ciemā starp vietējiem visu laiku notiek savstarpēja sadarbība. “Cilvēki laukos ir atvērtāki, laipnāki cits pret citu. Viss notiek barterdarījumos – kaimiņš kaimiņam vienmēr izpalīdz. Laukos cilvēki tā dzīvojuši agrāk un dzīvo arī tagad,” saka Aisma. Savukārt Rihards piebilst, ka Druvienā iepazinis jaukus un ļoti sirsnīgus cilvēkus. “Tā vide, kādā dzīvoju Jelgavā, bija diezgan krimināla, bet te ir pavisam citādi, šī ir lieliska vieta, lai audzinātu bērnus, veidotu ģimeni un nostabilizētos,” atzīst Rihards.
Nesteidzīgi un mierpilni
Aismai bija iespēja baudīt mierpilno lauku dzīvi visu grūtniecības laiku. “Druvienā ir skaisti! Šī ir manu vecāku māja, mūsu ģimenes māja, kurā es atgriezos nu jau kopā ar savu ģimeni. Te dzīvo arī mana mamma. Te pulcējas kopā arī manas māsas ar savām otrajām pusītēm un bērniem. Vecākajai māsai Leldei ir puisis Jānis un dēliņš Gustavs. Undīnei ar vīru Artūru ir dēls Alberts un meitiņa Hanna, jaunākā māsa Estere ir sākusi studēt aktiermākslu Liepājā,” stāsta Aisma un piebilst, ka viņas vīrs Rihards agrā bērnībā arī ir dzīvojis laukos – netālu no Jelgavas, līdz ar to dzīve laukos viņam asociējas ar savu bērnību, ar kaut ko skaistu un harmonisku, tāpēc viņš nešaubījies ne minūti, ka viņam laukos patiks: “Jo tā ir vide, kurā viņš grib veidot mūsu ģimeni.”
Pašlaik Aisma mazliet ir atkāpusies no visām savām sabiedriskajām aktivitātēm, bet, kā viņa pati uzsver, tikai mazliet, jo visi “Dārdu” puiši cītīgi brauc ciemos uz Druvienu, arī viņiem ļoti patīk šī vieta. Aisma arī koordinē “Dārdu” pasākumus, palīdz ar repertuāra izvēli, palīdz izlemt, kur viņiem būtu iespēja koncertēt bez Aismas klātbūtnes. Savukārt folkloras kopas “Ūdenszāles” vadību ir pārņēmis Rihards. “Līdz ar to neesmu pilnīgi nost no saviem “Ūdenszāļu” dalībniekiem. Joprojām zinu, ko viņi dara, un mēs varam kopā plānot nākotnes plānus. Es palīdzu Rihardam, cik vien varu. Bet viņam labi sanāk! Rihards uzsvaru vairāk liek uz dažādu amatu prasmēm un organizē Lizumā novadpētniecības pārgājienus. Tā ir Riharda iniciatīva. Visiem folkloras kopas parasti saistās tikai ar ietērpšanos senā tērpā un tautas dziesmu dziedāšanu, bet patiesībā folkloras kopā apvienojas cilvēki, kurus interesē ne tikai tautas mūzika, bet pati tautas tradīcija. Un tās nav tikai dziesmas vien, tā ir senatnes izprašana, izdzīvošana un izzināšana,” stāsta Aisma.
Aizrauj seno rotu kalšana
Pārceļoties no Cēsīm uz Druvienu, Aisma zinājusi, ka viņas sirdslieta – rotu kalšana – kādu laiku būs jāatliek malā, kamēr rocība atļaus šeit, laukos, iekārtot savu darbnīcu. Arī laikā, kad mazulis vēl bijis puncī, viņam ļoti nepatikuši elektroierīču radīti trokšņi. “Nebija tā, ka biju atmetusi rotu kalšanu pavisam. Taisīju saktiņas un gredzenus mājas apstākļos. Cik man bija iespēju, tik darīju, bet, tiklīdz ieslēdzu, piemēram, pulējamo aparātu, mazulis puncī sāka lēkāt kā traks. Man šķita, ka viņam nepatīk šī aparāta radītais troksnis, tāpēc izlēmu pagaidīt, kad bērniņš piedzims un paaugsies, tad arī atsākšu tās kalt,” saka Aisma, kuras sapnis ir savas darbnīcas izveidošana, jo tieši rotu kalšana ir tas, ko viņa vēlas darīt savā dzīvē. “Dzīvot laukos, kalt rotas un turpināt nodarboties ar mākslu daudz lielākos apgriezienos! Līdz šim neesmu sevi simtprocentīgi atdevusi talantam, ko Dieviņš man devis. Es gribētu saņemties un darīt vairāk savai attīstībai un citiem par prieku!” atzīst Aisma.
Viņa ir apguvusi seno baltu rotu kalšanu un tāpat kā senie rotkaļi izejmateriālam pārsvarā izmanto bronzu un sudrabu. Aismu aizrauj tieši seno rotu kalšana. Viņa piešķir arī lielu nozīmi senajās rotās ietvertajām zīmēm. Aisma jūsmo par senajām latgaļu rotām, uzsverot, cik tās ir krāšņas, skaistas. “Kādreiz latviešu sieviete bijusi citādāka. Viņa spējusi nēsāt tik daudz un tik krāšņas rotas, turklāt nesusi tās ar godu! Ar gadu simtiem viss mainījies, šodienas latviete drīzāk izvēlēsies pieticīgi smalku ķēdīti un neuzkrītošu gredzentiņu pirkstā. Rotu kalšana ir akurāts un precīzs darbs. Ja gatavo rotas senajā tehnikā, tad daudz laika tiek pavadīts pie laktas, ar āmuru tiek izkaltas visas formas, tiek iekalti rakstiņi, bet tā katrā ziņā nav tik piņķerīga lieta kā klasiskā juveliera darbā. Lodējot savienot daudz smalkas detaļas, apstrādāt akmeņus, iestrādāt tos rotaslietās – tas man šķiet daudz sarežģītāk. Taču arī šādi darbi ir darīti,” saka Aisma.
Izgatavo ne tikai kokles
Aismas sirdslieta ir rotu kalšana, bet Riharda – mūzikas instrumentu izgatavošana.
Rihards atceras, kā pirms septiņiem gadiem kokļu meistara Māra Jansona vadībā pirmo reizi saskāries ar kokļu izgatavošanas mākslu un kopā ar Aismu viņa vadībā izgatavoja pirmās kokles. Tagad izgatavoto kokļu skaits mērojams vismaz divos simtos. Kokles skaņas iepazinusi arī mazā Ronja. “Kamēr mazulis bija vēl man puncī, Rihards spēlēja viņai kokli un dziedāja. Arī tagad viņš meitiņai dzied un spēlē,” stāsta Aisma.
Rihards prot gatavot ne tikai kokles. Viņš ir mācījies taisīt džambas – afrikāņu bungas, celma bungas, ģīgas. Lai izgatavotie mūzikas instrumenti būtu kvalitatīvi, Rihards nepārtraukti turpina paplašināt savas zināšanas šajā jomā – apmeklē meistarklases, izzina informācijas resursus internetā un šīs nozares literatūrā, kā arī joprojām papildina savas zināšanas pie dažādiem meistariem.
“Šobrīd pārsvarā izgatavoju kokles. Esmu uztaisījis arī vairākas bungas un pāris ģīgas, taču drīzumā ļoti vēlos pamēģināt izgatavot arī cimboles,” saka Rihards.
Viņa mīļākais instruments ir kokle. Bērnībā klausījies vīru kopas „Vilki” ierakstus tēva kasetēs un neticis skaidrībā, kas tas par maģisku instrumentu, kurš rada tik smalkas, skaistas skaņas. “Jāpiebilst, ka manai ģimenei ar folkloru nekad nav bijis nekāds sakars, ieraksti tēvam bija tādēļ, ka viņam patīk viss, kas saistīts ar leģionāriem un pasaules kariem. Un, lūk, nepagāja ne divdesmit gadi, kad esmu atklājis gan šī instrumenta vārdu, gan spēlēšanas prasmes, gan izgatavošanas noslēpumu!” saka Rihards.
Ronja – dziesma dvēselei
Sarunas laikā ar “Dzirksteli” ir pamodusies arī mazā Ronja. Aisma to gādīgi paņem savās rokās, un, maigi šūpojot, mazulīte atkal iemieg. Aisma atzīst, ka vēl joprojām esot grūti noticēt, ka viņai ir mazulis un pati jau ir mamma. Bet to nevar nepamanīt, cik viņa ir laimīga jaunā māmiņa: viņas acis mirdz, viņas dvēsele smaida! Aismu bērnībā ir aizrāvusi Astridas Lindgrēnes grāmata “Ronja – laupītāja meita”. “Tie, kas nav lasījuši šo grāmatu, domā, ka Ronja ir laupītāja meita un ne ar ko citu šo vārdu neasociē, bet tie, kas ir lasījuši stāstu, zina, ka tas ir par meiteni, kura ir mazliet mežonīga, dzīvo kopā ar māti, tēvu un laupītāju pulku meža vidū, pilī. Ronja šajā stāstā ir īsts dabas bērns! Brīdī, kad Ronja uzzina, kas īsti ir laupīšana, viņa izvērš īstu protesta akciju un aiziet dzīvot mežā, alā. Ļoti spēcīgs raksturs ir autores attēlotajai meitenei Ronjai. Es jau bērnībā domāju: ja man kādreiz būs meita, tad nosaukšu viņu par Ronju. Viņa būs ar spēcīgu raksturu un ļoti mīlēs mežu,” atklāj Aisma.
Kad mazā piedzimusi, Aismai un Rihardam bijis vēl viens vārds padomā, kā varētu nosaukt meitiņu, taču Ronjas vārdiņš izrādījās atbilstošākais.
“No vienas puses gribējās, lai meitai būtu latvisks vārds, un tomēr nekādi nevarējām atkāpties no vārda Ronja. Pētījām arī šī vārda izcelsmi. Tas ir sens zviedru vārds ar ļoti skaistu nozīmi – dziesma dvēselei, dieva priecīgā dziesma. Kopā ar mūsu Ronju Latvijā nu jau ir 22 šī skaistā vārda nēsātājas,” saka Aisma.
