Uz Stradu pagastu devāmies pēcpusdienā, kad šķita, ka zemos un pelēkos lietus mākoņus no zemes šķir tikai daži desmiti metru.
Uz Stradu pagastu devāmies pēcpusdienā, kad šķita, ka zemos un pelēkos lietus mākoņus no zemes šķir tikai daži desmiti metru.
Varbūt tāpēc arī cilvēki vairāk rosījās piemājas saimniecību pagalmos. Ar tagadējo nosaukumu – Stradi – pagasts sadzīvo kopš 1990.gada pavasara. Stradi robežojas ar Balvu rajona Rugāju pagastu, Gulbenes rajona Daukstu, Beļavas, Stāmerienas, Litenes pagastu un Gulbenes pilsētu. Vietējie iedzīvotāji joko, ka viņiem administratīvi teritoriālā reforma neesot nepieciešama, jo pagasta padome jau atrodoties pilsētas teritorijā.
Stradu pagastā darbību turpina vairāki uzņēmumi. Katram no tiem – pozitīvās iezīmes un trūkumi, katram savs ražošanas apjoms un darba vietu skaits, tirgus un nākotnes ieceres.
SIA “Vārpiņas” pagastā pastāv jau 11 gadus un nodarbojas ar kokmateriālu pārstrādi, gatavojot taras dēlīšus. Uzņēmumā šobrīd nodarbināti apmēram 70 cilvēki, no tiem desmit ir sievietes. Uzņēmuma vadītājs Uldis Šmits, sastapts ražotnes teritorijā, stāsta, ka strādātāji galvenokārt esot no Gulbenes pilsētas un kaimiņu pagastiem.
“11 gadi ir pietiekams laiks, lai viss mainītos. Esam iegādājušies jaunas tehnoloģiskās iekārtas un darbgaldus, kas ļauj pārstrādāt ievērojami vairāk kokmateriālu. Tos SIA “Vārpiņas” iepērk, kā arī slēdz ilgtermiņa mežizstrādes līgumus. Mūsu darbībā galvenais ir kvalitāte, tam pakārtota kvantitāte. Šobrīd mēnesī ražojam vairāk produkcijas, nekā uzņēmuma darbības sākumā gada laikā,” saka U.Šmits.
Kokmateriālu pārstrādes uzņēmums savulaik bija viens no tiem, kur ne tikai pagasta iedzīvotāji iegādājās nomaļus. Turp devās arī pilsētnieki. Neizmantotos nomaļus sadedzināja. Tagad ugunssārti pieder vēsturei, jo nomaļus pārstrādā šķeldā.
Skola ir pagasta dzīvība
Pievakarē, kad ārā jau krēslo, Stradu pamatskola tikai ārēji šķiet klusa, bet, tai tuvojoties, gaišie logi liecina, ka te valda rosība. Īpaši tad, ja skolas zālē notiek kāds pasākums. Šoreiz tas ir tradicionālais volejbola turnīrs “Volis 2003”, kurā spēles mākslā spēkiem mērojas klašu komandas un pedagogi.
Skolā volejbols ir iecienīts sporta veids, bet fizkultūras skolotājs Gunārs Cāns ir volejbolmīlestības radītājs. Šajā mācību gadā skolā ir 69 audzēkņi, arī Stradu pamatskola pieder skaitliski nelielajām rajona mācību iestādēm. Esmu pārliecināta, ka tad, ja kāda augstākstāvoša valsts amatpersona uzskatītu, ka optimizācijas rezultātā tai “jāpārvelk svītra”, bērnu vecāki būtu gatavi piedalīties dažādās akcijās, lai skolu aizstāvētu, jo tā ir viena no pagasta dzīvības āderēm.
Bagātība ir meži
Pagasta mežsargu Jāni Jaunžeikaru sastopam rosāmies mājas pagalmā. Lai gan mežsarga apgaita ir 3000 hektāri, kārtība šajā platībā viņam ir kā uz delnas.
“Cilvēki, īpaši privāto mežu īpašnieki, ir dažādi. Vieni noteikumus uzskata par pašsaprotamiem un cenšas ievērot, bet ir tādi, kam galvenais ir iegūt kokmateriālus, pēc tam – kaut ūdens plūdi. Šodien mežsargam ir kontroliera tiesības, tāpēc esmu rakstījis gan pārkāpuma aktus, gan dažādus protokolus. Daudzi, izvedot kokmateriālus, izjauc meža stigas, bet tās sakārtot neuzskata par vajadzīgu. Dažkārt iznāk krietni cīnīties par kārtības atgūšanu,” prāto mežsargs. Šim amatam viņš atdevis vairāk nekā 30 gadus, kopš toreizējās Rankas meža skolas beigšanas. Mežsargs stāsta, ka pirmos darba gadus aizvadījis Madonas rajona Lubānas mežniecībā, tur strādājis krautuvē.
“Profesijas izvēli, lai cik grūti dažkārt bijis, nekad neesmu nožēlojis. Kur tad vēl labāk, darbs svaigā un tīrā gaisā, ejot pa meža taku, nejauši satiecies ar kādu meža zvēru. Mums to pietiek, tikai meža cūku skaits ir krietni samazinājies salīdzinājumā ar agrākiem gadiem,” piebilst J.Jaunžeikars.
Laikam tā pieņemts, ka mežsarga dzīvojamā māja atrodas meža vidū, tā ielokā vai vismaz tuvumā. Izņēmums nav arī “Ošupes”. Sētsvidū stāvot, klusos vakaros iespējams saklausīt visas mežam raksturīgās skaņas.
“Mežsargam ir vieglāk strādāt, dzīvojot meža tuvumā, jo iespējams pamanīt, kādi ļaudis apciemo mežu, cik godīgi tajā uzvedas,” prāto mežsargs.
Vēlas veikala atdzimšanu
Kopš februāra tukšs un pamests ir Lejasstradu veikals. Pirms tam tuvējo māju ļaudis ne tikai izvēlējās pirkumus, bet satikās, lai pārmītu dažus vārdus par to, kā veselība, kā bērni, kas aug dārzā un tamlīdzīgi.
“Mēs ļoti vēlamies, lai veikals atsāktu darboties, jo ziemā būs grūti izstāvēt rindas pie autoveikala durvīm. Gulbenes veikalus skatām tikai pa retam. Iztiekam, kā varam. Labi, ka te otrdienās un piektdienās piestāj viens autoveikals, trešdienās – otrs. Jau esam salīdzinājuši, kam preču daudzveidība lielāka, bet cenas – zemākas. Cilvēkiem nav naudas. Tik vien atļaujas, kā nepieciešamo. Ir mums vēl viens iecienīts tirgotājs, kas reizi nedēļā piedāvā iegādāties lopbarības miltus, putraimus, zirņus un citu,” stāsta Vija Strazdiņa, kura dzīvo mežniecības mājā “Grīviņas”. To no veikala šķir tikai ceļa braucamā daļa. Iespējas iepirkties ir, tomēr cilvēki vēlas apmeklēt veikalu tad, kad viņiem ērtāk, nevis ikdienas dzīves ritmu pakārtot stundai, kad jāierodas autoveikalam.
Vijas iztikas avots ir nelielā pensija un saimniecība. Pirms trīs gadiem nomiris vīrs, tāpēc viņa bilst, ka sievietei vienai laukos neesot viegli. “Lai nu kā, bet dzīvojam ar cerību,” Vija piebilst, jau dodamās glīti sakrauto malkas ielu virzienā, pa pēdām ļaujot sekot runcim Murim un pūdelim Dikam, kas tikai šķiet nikns mājas sargs.
Darbdienai nav noteiktu stundu
Anna Purmale, kuru visi, kas viņu pazīst, sauc par Anniņu, atbild par pagastnama sakoptību neatkarīgi no gadalaika. Viņa vāca pēdējās rudens lapas pie pagasta padomes ēkas.
“Mana darbdiena sākas tad, kad visi pēc darba dodas projām, vai arī tad, kad vēl tikai pošas uz darbu, tomēr tas nerada problēmas, jo dzīvoju blakām padomes ēkai. Tiklīdz pamanu, ka nepieciešams sakopt apkārtni, esmu klāt arī dienā,” viņa stāsta, uz brīdi pārtraukdama iesākto nodarbi. Apkopēja atzīst, ka priecājas par iespēju nopelnīt, jo zina, kā ir tad, kad nav. Laikam neko nevar padarīt, tas mainās. Ja kādreiz sētnieka vai apkopēja arods bija iespēja nopelnīt vēl vienu algu papildus tiešajam darbam, tad šodien tā ir prestiža profesija, kuras tīkotājiem jāgaida rindā. Anniņa ievēro tautas parunā ietverto nedaudz pārfrāzēto sakāmvārdu: “Pasaki, cik kārtīgs ir tavs saimnieks, tad pateikšu, kāds esi pats!”, tāpēc viņa cenšas, lai pagasta telpas un apkārtne ir sakopta, jo pēc kārtības spriedīs par visu 174 kvadrātkilometru lielo teritoriju.
Visi ceļi ved uz pagastu
2195 iedzīvotājiem pagasta padome ir vieta, kur ierasties, līdzņemot problēmas, vajadzības, arī prieku un sāpes. Atbildīgu lēmumu pieņemšana ir pagasta padomes deputātu varā, bet grāmatveža atbildība saistās ar precīzi sakārtotiem dokumentiem un vēl precīzāk veiktiem aprēķiniem. Par to pagastā gādā grāmatvede Lienīte Jaunžeikare. Pagastnams ir vieta, kur top pagasta attīstības programma un attīstības prioritātes, no tām pirmajā vietā ir uzņēmējdarbības attīstība.
