Tu arī gaidīji to brīdi, kad kā katru rudeni tiks pagriezta pulksteņa stunda atpakaļ? Es ļoti! Man patīk, ka rudenī, ejot uz darbu, ir jau gaišs. Un pamosties, līdz nozvana modinātājs. Pagrozīties gultā, sakārtot domas. Jā, arī izlasīt “Facebook” jaunākās ziņas un tikai tad celties.
Lai kāds arī būtu gadalaiks, katru rītu, dodoties uz darbu, es satieku kādu vīru. Esmu ievērojusi viņu rosāmies jau ilgus gadus. Viņš grābj lapas, slauka celiņus, pļauj zāli un tīra sniegu. Sētnieks.
Viņa skanīgais “Labrīt! Lai jums šodien laba diena!” ir kā talismans – kā ziņa, ka diena tiešām būs laba un izdevusies. Lai kā arī es steigtos, parasti apstājos un parunājos. Pēdējais, par ko mēs kopīgi pasmējāmies, bija mans novēlējums – lai jums vieglas lapas!
Šis cilvēks tiešām ir apbrīnas vērts – katram atrod labu vārdu, ko pateikt, un viņa uzpariktes, kas ir paša radītas, lai atvieglotu savu darbu, noteikti vajadzētu patentēt!
Ir rīti, kad nesatieku šo lādzīgo onkuli, jo viņa teritorija ir diezgan plaša, ne vienmēr viņš ir sastopams kaut kur pa ceļam, ēkas ieejas durvju pusē. Tad ir sajūta, ka manam rītam kaut kā pietrūkst, jo kā jau kungam gados mēs visas viņam esam jaunas meitenes, ar ko var padzīt amizieri. Tas notiek tik mīļi, absolūti bez piedauzības, ka tiešām sajūties kā jaunkundze, kājas uzreiz paliek vieglākas, deguns paslienas augstāk – diena ir sākusies!
Mums apkārt ir daudz cilvēku, par kuru eksistenci mēs nojaušam, pat redzam viņus rosāmies, bet neaizdomājamies, cik nozīmīga ir viņu rosīšanās. Visbiežāk to pamanām un novērtējam tad, kad kādā brīdī šo cilvēku darbs dažādu iemeslu dēļ izpaliek.
Pamēģini uzsmaidīt sētniekam vai pastniekam, pateikt paldies par viņa darbu! Tu redzēsi, cik tas ir viegli un nesāpīgi, bet tik patīkami! Vispār centies vairāk smaidīt, jo nekas tā nesilda kā cilvēka smaids un labs vārds!
Lai tev saulaini rīti!
