Bauskas novada Codes pagasta Jauncodē darbojas SIA “Poļu nams” saldumu ražotne. “Saldo bruneti” un pildītos riekstiņus “Saldā pērle” biju redzējusi veikalā, bet nepievērsu uzmanību ražotājam. Izrādās tas viss un vēl “Saldā blondīne”un “Jaunā brunete” ir “Poļu nama” produkcija. Protams, radās jautājums, kāpēc “Poļu nams”. Izrādās nekāda sakara nav ne ar poļiem, ne ar citiem sveštautiešiem, arī poļi uzņēmumā nestrādā. Viss ir pavisam vienkārši – uzņēmumu dibinājusi Poļu ģimene. Uzņēmuma līdzdibinātāja un arī vadītāja Gunita Kugrēna gan piebilst, ka vairs nestādās priekšā kā Pole, jo ir šķīrusies ar vīru, kuram piederēja ideja par “Poļu namu”. Decembrī “Poļu nams” svinēs 17 gadu jubileju.
Sākās ar šokolādes desu
Ģimenes uzņēmums sācis darboties Rīgā, kad Gunita studējusi augstskolā 5.kursā. “Manai profesijai nav nekāda sakara ne ar biznesa lietām, ne ar pārtikas tehnoloģijām un pavārmākslām, pēc profesijas esmu diplomēta sākumskolas skolotāja, bet nevienu dienu skolā neesmu strādājusi. Protams, tas nebija tādēļ, ka sākām biznesu, jo nevarēja jau zināt, vai būs pieprasījums. Bet bizness aizgāja. Mans vīrs strādāja citā konditorejā par menedžeri. Braukājot ar svešām tortēm pa visu Latviju, viņš sāka domāt, kā Latvijā nav, ko mēs varētu piedāvāt, kas patiktu, ko varētu pārdot un pelnīt. Tad atcerējās skolas gadus, kad klasesbiedrenes vecmāmiņa vienmēr cienāja ar tautā saukto šokolādes desu. Uzmeklējām šo vecmāmiņu, kura mums iemācīja pamatrecepti. Mēs taisījām variantus, devām veikalu vadītājiem, saviem draugiem degustēt, lai noskaidrotu viņu viedokli. Tā nonācām līdz tam, ko pazīstam kā “Saldo bruneti”. Tagad tā ir mūsu patentētā prece,” stāsta Gunita.
Tolaik viņa dzīvojusi Rīga pie Āgenskalna tirgus, vecas koka apbūves mājā dzīvoklītī, kur viņa mitinājusies līdz 5 gadu vecumam un studiju gados atgriezusies. “Tur tad arī virtuvītē ar aukstā ūdens krānu un tualeti kāpņu telpā viss sākās. Paši griezām marmelādi, lauzām cepumus, maisījām. Divas stundas saldētavā viss bija jāatdzesē. Vīrs no rīta veda uz veikaliem, es devos uz augstskolu. Nu cik divatā uztaisīsi? Bet vecajām mājām ir viena laba priekšrocība – kaimiņus pazīst un draudzējas. Vienā galā pensionārīte lauza cepumus, otrā grieza marmelādi. Pāri pagalmam nesa uz mūsu dzīvokli. Draudzenes bērnudārzā strādāja pusi dienas, otru pusi palīdzēja mums maisīt. Tad mūs atbalstīja cita konditoreja, tāpēc varējām uztaisīt to visu. Tādā režīmā mēs nostrādājām no jūlija līdz decembrim, kad tapa “Poļu nams”. Pabeidzu augstskolu un atgriezos Bauskā. Šajā ēkā kādreiz bija klubs, ko vecāki paņēma par pajām. Viņi mēģināja šeit rīkot balles, bet padomju gados cilvēki bija pieraduši balles apmeklēt par brīvu, bet par maksu nenāca. Taisīja diskotēkas, bet jaunieši visu demolēja. Vecāki pielika punktu un vairs neko neattīstīja. Tagad “Poļu nams” maksā īri, nomaksā nodokļus un bišķiņ apkuri,” stāsta saldumu ražotāja.
No izejvielas līdz gatavam produktam
Ekskursijas sākumā jāuzmin, kas atrodas palielā kastītē un tiek izmantots mīklā. Tas neizdodas. Uzzinām, ka kastītē ir melanža (atčaulota, saputota, pasterizēta olu masa). 15 gadus šī masa nākusi no “Balticovo”, bet tagad – no Ukrainas, jo ir lētāka. “Latvijai nav labi, bet mazs uzņēmums var ieekonomēt. Izejvielas ņemam uz vienu nedēļu, izņemot cukuru, kura noliktavā ir daudz un dažādu marku. Absurda ir situācija Latvijā, ka cukurs vairumā ir dārgāks nekā akcijās veikalos. Ne tikai mēs, arī citi uzņēmēji, kas ir pārstrādātāji, ķemmē visus veikalus – ko nu dod, to ņemam par labu. Nesmādējam. Kaut kā jau jādzīvo, jo nekādas peļņas jau “Poļu namam” nav. Pagājušajā gadā bija 4 % peļņa, kas ir smieklīgi priekš uzņēmējdarbības. Ir bijuši gadi bez peļņas. Daudzus gadus cepumus lauzām ar rokām. Tad mainījās cepumu lauzēji, nāca vecāka kundzīte, kuras mazdēls teica – pamēģini ar gaļas maļamo mašīnu bez sietiņa. Sanāca! Diezgan daudzas tonnas un daudzus gadus cepumi tika lauzti arī šādā veidā. Šogad apgrozījums ir nokrities diezgan ievērojami un atpakaļ arī nav uzkāpis. Lai cilvēkiem nodrošinātu darbu, mēs pieņēmām lēmumu, ka cepumus cepsim paši. Līdz ar to viņi vairs nav jālauž, jo ir sasmalcināti jau uz pannas,” stāsta Gunita.
Labajos gados cehs strādājis dienu un nakti 35 cilvēku sastāvā. Šobrīd cehā strādā 4 cilvēki. “Kā saka – 3 par maz, 4 par daudz. Tad nu sanāk, ka atvaļinājumus paņem, dīkstāves sanāk. Neko darīt, viņas tā ir piekritušas strādāt. Brīvdienās nestrādājam, bet ekskursantus pieņemam. Nav jau augstās tehnoloģijas: plīts, emaljēta bļoda un koka karote. Kā pirms 16 gadiem strādājām, tā arī strādājam. Simtprocentīgs roku darbs. Katru porciju nosveram, atsevišķā bļodā iemaisām, formītē ieliekam. Katrā kilogramā ir tieši tas, kam tur jābūt. Tiesa, pusītēs (500 g) var būt kāds marmelādes gabaliņš vairāk vai mazāk, jo pusītes mēs griežam no lielā gabala,” saka Gunita.
Proporcijas ir mainīgas 5-10 gramu robežās dažādu apsvērumu pēc. Piemēram, kakao kādreiz maksājis 1 latu, bet tad pēkšņi cena paaugstināta uz 4 latiem, tāpēc samazināja kakao daudzumu, jo pat 10 grami nosedz šo starpību. “Ir dažādas sūdzības bijušas, piemēram, ka mēs neliekam marmelādi un maldinām patērētāju, jo rakstīts ir, bet iekšā nav. Meklējām, kur tā vaina. Izrādījās, ka marmelāde pārāk mīksta – siltajā masā izkususi. Agrāk divi cilvēki gatavoja dienā 160 kilogramus. Šobrīd izejvielu dēļ strādā pa vienam un gatavo 80 kilogramus dienā. Tas tādēļ, ka kādreiz cukurs bija no cukurbietēm, bet mūsdienu modernie cukuri nekūst. Lai mēs nodrošinātu savu kvalitāti, paildzinājās vienas porcijas gatavošanas laiks, tāpēc nolēmām strādāt pa vienam. Cehā tiek ražoti arī riekstiņi ar kondensēto pienu – lielākie ieguldījumi, kādi ir bijuši. Dārgākie Latvijā, bet es saku, ka garšīgākie – kā mājās. Simtprocentīgs roku darbs. Lētākos cep automātiski. Bet smilšu mīklu automātiski izcept nevar. Viena meitene piepilda 4000-5000 formītes dienā un izcep 2000-2500 riekstiņu,” skaidro Gunita. Interesanti, ka svaigā smilšu mīklā cukurs neizkūst. Mīklai ir jānostāv divas dienas aukstumā, bet var stāvēt pat nedēļu vai divas. Mīkla kļūst pelēka, bet pie formiņām nelīp un riekstiņi ir gludi. “Palaikam ar kādu problēmu saskaroties, esam uzaicinājuši speciālistus un tā visu uzzinājuši,” piebilst Gunita.
