Tiesību zinātņu doktora, habilitētā politikas zinātņu doktora Tālava Jundža saknes ir Gulbenē. Viņa tēvs Edgars Jundzis bija mācītājs. Taču dēla dzimšanas gadā tēvu par pretpadomju literatūras glabāšanu izsūtīja uz Vorkutu. Kad T.Jundzis pētīja tēva lietu arhīva materiālos, tajos atklājās patiesais izsūtīšanas iemesls – tas bija sprediķis Rīgas baznīcā, kura zemteksti bija nepārprotami – E.Jundzis ticēja Latvijas neatkarības atjaunošanai un valstiskumam pat padomju stagnācijas gados. Tēva ticību Tālavs nepievīla. Atmodas gados tieši T.Jundzis bija nevardarbīgās pretošanās atbalstītājs un īstenotājs Latvijā, pārliecinot par to kā vienīgo pareizo taktiku, kas ļāva soli pa solim bez asins izliešanas un cilvēku upuriem atkarot neatkarību.
– Kā vērtējat Latvijas attīstības ceļu pēc valsts neatkarības atjaunošanas?
– Pirmskara Latvijai un Kārlim Ulmanim izdevās ekonomiku un labklājību pietuvināt Eiropai kādos 15 gados. Mana pārliecība vēl deviņdesmito gadu sākumā bija, ka ar rietumvalstu atbalstu, kāda nebija K. Ulmanim, mēs to varētu izdarīt divreiz ātrāk, bet tas nav noticis. Es tur lielā mērā vainoju mūsu neefektīvo politisko sistēmu, kurā valda bezatbildība. Pie vainas ir proporcionālā vēlēšanu sistēma Latvijas izpildījumā, kur partiju vietā faktiski darbojas interešu grupiņas. Šī vēlēšanu sistēma ir vainīga pie tā, ka mums politika ir vairāk nekā negatīvs vārds. Diemžēl šobrīd nav politiķu, kas to mainīs, jo viņiem tas nav izdevīgi.
Man bija gods būt pirmajam atjaunotās Latvijas aizsardzības ministram, un es patiesi lepojos, ka īsā laikā aizejošās padomju armijas ēnā mums izdevās pārvarēt ne tikai materiālos un finansiālos šķēršļus, bet arī lielo skepsi Latvijas sabiedrības daļā un ielikt aizsardzības sistēmas pamatus. Aizsardzības sistēma ir attīstījusies ar dažādiem līkločiem un šādām tādām kļūdām, bet kopumā tā bijusi spējīga sekmīgi savienoties un iekļauties NATO, veidojot jau tagad samērā reālu spēku, kura nozīmi nu varam novērtēt Krievijas draudu kontekstā. Informatīvais karš, par kuru tik daudz runā, ir tikai viens nemilitārās drošības redzamais faktors. Ir arī citi faktori, piemēram, sabiedrības integrācijas jautājums, kuru mēs 25 gadus ne sevišķi veiksmīgi risinām.
– Kādas ir spilgtākās personiskās atmiņas par šo laiku?
– Manas spilgtākās atmiņas saistās ar neatkarības atgūšanas laiku, atmodu, Tautas fronti, Latvijas Juristu biedrību, kura, starp citu, darbojas joprojām un nākamajā gadā aicina uz III Pasaules latviešu juristu kongresu, barikādēm un augusta puču, bet to jau esmu aprakstījis neskaitāmās publikācijās un intervijās. Aizvadītie 25 gadi pēc neatkarības atjaunošanas bijuši spraigi, bet tālu ne tik spilgti un nozīmīgi. Nu jau gadiem esmu iejūgts vairākos amatos, kas cits citu ne vien papildina, bet arī prasa griezties kā vāveres ritenī – Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidenta amatā astoņus gadus, tagad – ārlietu sekretārs, 25 gadus vadu Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centru, kurā tagad top unikāls ilustrēts izdevums gandrīz 2000 lappušu apjomā “Latvija un latvieši”, kam jāiznāk nākamgad latviešu, angļu un krievu valodā. Kopš 2000.gada esmu Juridiskās koledžas direktors. Un vēl lasu starptautiskās publiskās tiesības un kursu par starptautisko un nacionālo drošību Latvijas Universitātē. Vēlos radīt izpratni, ka brīvībai tāpat kā mīlestībai nevar sagatavoties. Tas vienkārši ir nobriedis fakts, un mīlestība ņem virsroku. Un tā arī ir mīlestība – mīlestība uz brīvību.
Darbs un lekcijas ir jāpapildina ar dažādiem sabiedriskiem pienākumiem, kā arī reizēm ar divu mazbērnu pieskatīšanu. Tomēr atrodu laiku regulāri apmeklēt Gulbeni, Jaunpiebalgu un reizi gadā noteikti doties uz kalniem Itālijā, Austrijā, Šveicē vai kur citur, lai baudītu kalnu slēpošanas priekus.
– Vai, jūsuprāt, ir bijušas juridiskas kļūdas pilsoņu un nepilsoņu statusa noteikšanā?
– Nedomāju gan, ka būtu bijušas nopietnas kļūdas, jo mums kaut kā bija jātiek galā ar okupācijas un aneksijas mantojumu, sabalansējot tiesības un politiku. Nepilsoņa statuss, protams, ir dīvains, un ārzemēs to joprojām daudzi vienkārši nesaprot, bet tas ir iemesls, kādēļ mums aktīvāk jāskaidro pasaulei Latvija vēsture.
– Kad Latvijā dzims tikai pilsoņi?
– Kad Krievija pārtrauks dot tiesības nepilsoņiem braukt uz Krieviju bez vīzām. Šķiet jocīgi, bet tā ir viena no atbildēm.
– Latvijai pārmet, ka tā neiestājas par Katalonijas neatkarību.
– Latvijas oficiālā nostāja ir skaidri pausta vismaz divos ārlietu ministra paziņojumos, uzsverot, ka Latvija bez Spānijas piekrišanas neatzīs Katalonijas neatkarību. Man kā starptautisko tiesību speciālistam jāpievienojas viedoklim, kas jau kaut kur bija izskanējis sociālajos tīklos: ar sirdi kataloņus gribas atbalstīt, bet ar prātu jāatzīst Spānijas konstitūcijas un ANO Statūtu normas, kas liedz kataloņiem neatkarību iegūt bez Spānijas piekrišanas. Interesanti, ko darīsim mēs Latvijā, ja līvi pieprasīs neatkarību un gribēs te veidot savu neatkarīgu valsti?
– Kādas saiknes jūs tagad vieno ar Gulbeni?
– Jau gadus septiņus Gulbenē darbojas Juridiskās koledžas filiāle, kas palikusi vienīgā augstākās izglītības iestāde šeit, tāpēc ļoti ceru, ka gulbenieši, balvenieši un madonieši, arī alūksnieši turpinās to novērtēt un apgūs augstāko izglītību savu māju tuvumā. Godīgi sakot, esmu lepns, ka izveidoju šo filiāli dzimtajā pilsētā un cenšos darīt visu, lai iespējami ilgāk tā varētu pastāvēt, bet viss, protams, atkarīgs no studentu skaita.
– Kāda, jūsuprāt, būtu labākā dāvana Latvijai?
– Katram savu iespēju robežās! Un tā būs ne tikai dāvana Latvijai, bet arī pašam sev – par spēju uzdrošināties, par spēju to īstenot, par patriotisma apziņu sevī, par spēju cienīt valsti, kurā esam dzimuši un kuras tautai piederam. Ja neko vairāk – sakopt savas mājas pagalmu par godu sev un Latvijai! Nemaz nebūtu peļami, ja katrs tādu dāvanu Latvijai sarūpētu! Un vēl kādu koku vai krūmu iestādītu, vai puķu dobi izveidotu. Kam tas šķistu par maz – Gulbenes luterāņu baznīca gaida sava torņa atjaunošanu! Gulbenieši, kur jūs esat?
Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Tālavs Jundzis.
◆ Dzimšanas vieta, laiks: Gulbene, 1951.gada 4.oktobris.
◆ Izglītība: Jaunpiebalgas vidusskola, LVU Juridiskā fakultāte, Londonas Karaliskās koledžas Kara departaments, NATO Aizsardzības koledža Romā.
◆ Nodarbošanās: skolotājs Zaubes un Rēveļu astoņgadīgajā skolā, vecākais pasniedzējs LU Juridiskajā fakultātē, starptautisko tiesību asociētais profesors Sociālo tehnoloģiju augstskolā, pirmais atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības ministrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors, pašlaik – Juridiskās koledžas direktors.
◆ Sabiedriskais darbs: viens no Latvijas Juristu biedrības dibinātājiem un tās viceprezidents, daudzu zinātnisku rakstu un grāmatu autors.
◆ Apbalvojumi: III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis un I šķiras Viestura ordenis.
