Gulbenietis Jānis Dreimanis ar Zemessardzi ir saistīts 21 gadu, pēdējos piecus gadus viņš ir Zemessardzes 25. kājnieku bataljona veterānu apvienības biedrs. Bataljona veterāniem ir pašiem savs karogs, savi pienākumi. Arī Lāčplēša dienā, 11.novembrī, J.Dreimanis būs kopā ar savējiem pie pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes varoņiem. Viņš ieradīsies ar ziediem. Būt kopā ar visiem, lai izjustu svētkus, patriotismu, godātu varoņus un sveiktu visus, kam dārga Latvija un tās neatkarība. To Zemessardzes veterāns gaida un gūst šajos svētkos.
Latvijā Zemessardzes veterānu kustība aizsākās tikai 2011.gadā, kad Aizsardzības ministrija izdeva noteikumus par Zemessardzes veterāniem un to apvienībām. Viens no veterānu uzdevumiem ir veicināt vēsturisko tradīciju pārmantojamību.
J.Dreimanis saka, ka no sākta gala ir bijis ārrindas zemessargs. Viņa pirmais komandieris bataljonā bija Valērijs Gabdulļins, pēc tam – pulkvežleitnants Normunds Baranovs, tagad – majors Ģirts Pintāns. Stāties un visus šos gadus palikt Zemessardzē – tas bijis un ir patriotisks aicinājums.
Tā pati un tomēr citāda šodien ir Zemessardze – uzskata J.Dreimanis. Tagad taču tā ir
NATO sastāvdaļa!
Bet pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad J.Dreimanis kļuva par zemessargu, viņš varēja būt lepns par izsniegto nevis Krievijas (kā varētu domāt), bet Čehijas ražojuma šaujamieroci – automātu. To bijis ļauts glabāt mājās, taču – seifā. Vēlāk šāda prakse pārtraukta, kaut gan palaikam atkal sabiedrībā atsākās diskusija par to, ka jāizdala ieroči zemessargiem pastāvīgā glabāšanā. Kā būtu pareizāk? J.Dreimanis saka – jābūt gataviem aizstāvēt valsti. Kaut gan, protams, neviens negribētu, lai tāda reāla draudu situācija rastos. Tajā pašā laikā Zemessardzes veterāns atceras, ka pirms 21 gada, kļūdams par zemessargu, apzinājies, ka ir gatavs atdot dzīvību par Latviju, ja vajadzēs.
J.Dreimanis atklāj, ka Zemessardzes veterāni vairs ar ieročiem vispār nemaz nedarbojas, tas neietilpst viņu pienākumos. Viņi arī vairs nepiedalās mācībās. Viņi ir padomdevēji, nevis darītāji. Ar viņiem lepojas, viņiem izrāda cieņu, nevis izrīko. Veterāni ir pierādījums tam, ka uzticība savai zemei un tautai, uzticība Zemessardzei nemainās arī tad, ja gadu nasta saliec un veselība sāk pieklibot.
“Prieks, ka tagad bataljons ir nodrošināts ar modernu kaujas tehniku. Laiks nav stāvējis uz vietas. Notiek arī interesantas starptautiskas mācības. Taču arī Zemessardzes sākotnē mums bija interesantas praktiskās un teorētiskās nodarbības, kā arī liels patriotisms,” saka J.Dreimanis. Šodien bataljona veterāni ir tie, kas reprezentē bataljonu, atbalsta morāli, nesarauj saites ar Zemessardzi, neiesēžas mājās, bet atsaucas aicinājumam piedalīties pasākumos, kā arī sniegt atbalstu ar padomu, ar attieksmi. J.Dreimanis, kaut arī atrodas pelnītā atpūtā un viņam vairs nav ikdienā jāveic šofera maizes darbs (J.Dreimanis savā civilajā dzīvē ir bijis pasažieru autobusa vadītājs), tomēr viņš ir sabiedriski aktīvs. Tāpat kā savulaik viņa tēvs, bijušas leģionārs.
