Jāsāk ar to, ka dzīvoju pašā Spānijas vidienē – tradicionālajā un senajā Lamančā. Zemē, no kuras nāk Dons Kihots un vairums Latvijā nopērkamo vīnu. Šeit cilvēki, lai arī sociāli, nevis ekonomiski tendēti, ir izteikti spāņi, ar valodu, kas pārpilna ar seniem izteicieniem un spāņu vārdiem. Kāpēc es pieminu, ka vairums te ir sociāli domājoši? Jo tie ir tie vēlētāji, kas principā ir pret Spānijas ekonomisko un uz biznesu tendēto valdību, kas regulāri aizmirst par lielo bezdarba līmeni, imigrantu integrēšanu, īso laiku, ko jaunās māmiņas var pavadīt mājās ar jaundzimušo (trīs mēneši), dabu, klimata pārmaiņām un pāris iznīkstošo dzīvnieku sugu glābšanu. Un tomēr šejienieši nepievienojas vairumam politiski kreisi domājošo, kuri ir par Katalonijas neatkarību. Kāpēc? Jo Katalonija ir daļa Spānijas. Gluži kā Latvijai Latgale. Šeit nedrīkst vilkt paralēles ar Krieviju, PSRS un Latviju.
Vairums šejieniešu vienkārši baidās, ka pēc Katalonijas, arī Basku valsts, Galīsija un visi citi reģioni (līdzīgi kā mūsu novadi – Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale) sasparosies uz neatkarību. It īpaši Basku valsts ir cīnījusies par savu neatkarību gadiem ilgi, pat ar asinīm un terorisma uzbrukumiem. Tam vēlreiz iet cauri nevēlas neviens normāli domājošs, miermīlīgs spānis. Un, kad visi šie reģioni iegūs savu neatkarību, ko tad? Spānijai paliks Lamanča? Un kas būs Spānija tad?! Atkal pavilksim paralēles ar Latviju. Visi novadi sadomātu kļūt neatkarīgi, jo tiem ir citādāks dialekts, reizēm pat citādāka vēsture un pašnoteikšanās. Kas paliktu pāri? Rīga? Viena kā pirksts?
Šobrīd – aizkaitinājums
Vēsturiski Katalonija, gluži kā Latvija, ir bijusi karos starp dažādām lielākām karalistēm un hercogistēm, valstīm un pavalstīm. Par Spānijas daļu tā kļuva 18.gadsimta pašā sākumā. Tie ir nu jau 300 gadi. Spānija ir pilna ar kataloņiem, Katalonija ir pilna ar spāņiem. Runājot par ekonomiku, par ko uzstāj Katalonijas valdība, kas jūtas, ka uztur visu Spānijas ekonomiku ar savām veiksmīgajām ražotnēm un biznesiem, šķiet, ka Katalonija ir aizmirsusi, ka tieši Spānijas valdība 20.gadsimtā industrializēja un investēja viņu zemē kā pagaidu risinājumu kataloņu pīkstieniem par neatkarību.
Kāds ir mans personīgais viedoklis? Šobrīd – aizkaitinājums. Par to, kā abas puses ņemas, rīvējas, bet nekur uz priekšu nebīdās. Kā tādi spītīgi bērni, kas cīnās par vienu mantiņu. Karless Pudžemons, nu jau bijušais Katalonijas prezidents, kurš, uztaisījis vispārēju haosu, nu ir vienkārši aizlaidies. Viņš un viņa partija ir bijuši stūrgalvīgi auni, kas viena, jā, cēlāka mērķa dēļ ir salaiduši grīstē visu Katalonijas ekonomiku, viņu dēļ neskaitāmas milzīgas ražotnes ir pārcēlušās uz Spāniju, atstājot Kataloniju nu jau ar mazākiem ienākumiem. Cilvēki ir sašķelti. Visa Eiropas Savienība ir viņus nosodījusi, kas ietekmēs ne tikai ekonomiku, bet arī, piemēram, drošību, runājot par terorismu, kas Barselonai diemžēl nav svešs. Cīņas otrā pusē stāv bezmugurkaulnieks Marjano Rahojs, Spānijas premjerministrs. Tāds kā švamme, kas mīksti ir vadījusi visus šos gadus Spāniju, un es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc viņš tiek atkārtoti ievēlēts. Šī “švamme”, kas nekad nav izcēlusies ar argumentēta viedokļa esamību, visā šajā situācijā ir vienkārši pateikusi “nē”. Beziemeslu, bezargumentācijas, bezrisinājuma “nē”. Rahoja un koalīcijas partiju nostāja ir bijusi degradējoša un galīgi neizpalīdzīga esošajā konfliktā. Tā vietā, lai norītu kamolu un patiesībā atļautu leģitīmu referendumu, tas tika aizliegts. Tā rezultātā pagrīdē notikušajā referendumā nobalsoja tikai tie, kas vēlējās neatkarību, turklāt ne retais – pat divas reizes. Un nu šie cipari ir kļuvuši oficiāli, ar kuriem Katalonijas valdība “spēlējās”, bērdama sāli brūcē un apgalvojot, ka vairums kataloņu vēlas neatkarību. Statistika, piemēram, rāda, ka nu jau ikgadējā neatkarības parādē šogad piedalījās acīm redzami mazāks dalībnieku skaits. Tas man liek domāt, ja referendums būtu bijis atļauts un visi tiešām būtu vēlējuši, tā iznākums būtu bijis negatīvs. Tāpat arī, kad Katalonijas valdība vēlēja par referenduma apstiprināšanu un neatkarības paziņošanu, balsojumā piedalījās tikai koalīcija, opozīcija, tas ir, Rahoja partija un viena cita partija uz balsojumu neieradās. Un atkal jau Pudžemons varēja paziņot Katalonijas neatkarību, balstītu un nekonkrētiem cipariem.
Mana sirds izprot
Tā kā manās asinīs rit latvietība, zinu, ko nozīmē identitāte un pašnoteikšanās, un, ceļojot pa pasauli, cilvēkiem stāstīšana par to, ka mums ir latviešu valoda, nevis krievu valoda, mēs nekad brīvprātīgi nepievienojāmies Padomju Savienībai, Latvija nav daļa no Krievijas un tā tālāk. Man vēl joprojām uzmetas zosāda katru reizi, kad klausos “Saule, Pērkons, Daugava”, ko, starp citu, kataloņi ir ierakstījuši savā valodā un izmanto arī kā savu neatkarības meklēšanas dziesmu. Es mīlu Latviju un esmu pateicīga visiem, kas reiz cīnījās par mūsu brīvību un iespēju runāt mūsu valodā, svinēt mūsu svētkus un ļaut karogam brīvi mastā plīvot. Un, lai arī es apzinos, ka patiešām nedrīkstam vilkt paralēlas starp Spāniju un PSRS, Latviju un Kataloniju, mana sirds dziļi izprot kataloņu nepieciešamību pēc savas teritorijas, savas zemes. Bet, no otras puses, man jāsaprot, ka viņiem jau ir sava zeme, valoda, kuru viņi aktīvi lieto savā ikdienā un valdībā, un neviens viņiem to neaizliedz; karogs, kas brīvi plīvo ik uz soļa. Turklāt esmu globalizācijas bērns. Pasaules klaidone. Pasaules pilsone. Es iestājos par vienotību, nevis nošķirtību, sadalīšanos. Tāpēc, no otras puses, es priecāšos, ja Spānijai izdosies saglabāt savu vienu veselumu, savu kopību, savu savstarpējo mijiedarbību ar visiem tās reģioniem (lasīt – novadiem).
Tāpēc es pati sev sirdī esmu noteikusi, ka ieņemšu neitrālu pozīciju. Es gan patiesi priecāšos un līksmošu, ja kataloņiem izdosies oficiāli proklamēt savu neatkarību, kā arī aplaudēšu, ja Spānijas valdībai sekmīgi izdosies tikt galā ar šo haosu, beidzot izvēlēties dialogu, nevis bezierunu “nē”, un spāņi kopā ar kataloņiem varēs atkal turpināt savu līdzāspastāvēšanas harmoniju.
