Sports esot visa viņa dzīve – tās jēga un saturs. Sports esot dzīvesstils un, ja vienreiz izbaudīts panākumu prieks vai sacensību gars, tad atmest visam ar roku nemaz neesot iespējams.
Sports esot visa viņa dzīve – tās jēga un saturs. Sports esot dzīvesstils un, ja vienreiz izbaudīts panākumu prieks vai sacensību gars, tad atmest visam ar roku nemaz neesot iespējams.
Tā, sākot sarunu, saka gulbenietis Gunārs Rubenis, kas 31. oktobrī nosvinēja 65 gadu jubileju un kura vizītkartē būtu jāraksta: “Kaislīgs soļotājs, riteņbraucējs, slēpotājs, vieglatlēts, labprāt spēlē galda tenisu un apķērīgi spēj uzveikt pretinieku zolītes partijā.”
– Vai esat dzīvojis ar domu: “Ak, kaut man Daliņa kājas būtu!”
– Es jau arī esmu pieminēts soļošanas speciālista Alfrēda Lejas grāmatā “Ak, kaut man Daliņa kājas būtu”, kas izdota 1997.gadā. Rakstot par veterānu mačiem, pieminēts skeptiķu teiciens, ka stila tiesneši mūsu mačos nav vajadzīgi, jo nevienu nediskvalificē. Tur arī pieminēts mans soļošanas stils, kas esot nevainojams, un tas, ka savus ziedu laikus soļošanā esmu piedzīvojis veterānu gados. Šķiet, ka mācījos 10. klasē, kad Gulbenes stadionā gatavojos skriet 5000 metrus un mani uzaicināja pamēģināt arī soļot, jo augums esot kā Daliņam. Es arī pamēģināju. Viņš ierādīja soli, kopš tās dienas es to neesmu aizmirsis. Ne reizi neesmu kļūdījies.
Es smejos, ka, ja Aigars Fadejevs soļotu tāpat kā es, tad viņam problēmu nebūtu. Es pat nemāku skriet! Ja man no sporta soļa jāpāriet skriešanā, es to nevaru izdarīt.
– Soļošanas sezona beidzas, ko tad?
– Izturību man dod slēpošana. Latvijā ir zināmi arī citi šādi analogi. Piemēram, PSRS čempions soļošanā Zeltiņš no Pļaviņām (nav vairs starp dzīvajiem) ziemā bija Latvijas čempions slēpošanā. Arī es, lai nebūtu garlaicīgi, ziemā slēpoju. Daudz slēpoju. Pagājušajā ziemā noslēpoju 2000 kilometrus, aizpagājušajā gadā – 2500 kilometrus. Ja ziemā visam atmetīs ar roku, tad vasarā nebūs nekādu rezultātu. Pamostos kādu rītu un nodomāju, ka man jāaizslēpo līdz Madonai, tie ir 50 kilometri. Protams, līdz kaimiņpilsētai neslēpoju, jo gar ceļmalu sniegs jau sen nokusis, bet pa savām trasēm gan tādu attālumu noslēpoju un visu atzīmēju pierakstu blokā.
– Kas ir tas virzulis, kas dzen uz priekšu?
– Jā, 65 gados vieglāk būtu visam atmest ar roku, būtu taču jāprotas (smejas). Tas ir mans dzīvesveids, mierīgi dzīvot es vairs neprotu. Dzīvoju no vienām sacensībām līdz nākamajām. Mani draugi ir tādi paši trakie. Jāteic, ka Latvijā ir diezgan daudz soļotāju veterānu. Veterānu mačos piedalās no 40 gadiem, līdz kamēr var turēt. Es esmu redzējis, kā sacensībās piedalās 94 gadus vecs vīrs, skrien 100 metru garu distanci, to pievarot 15 sekundēs. Man ir ko brīnīties. Tas vien pierāda, cik daudz cilvēki spēj, ja ir gribasspēks.
Šogad veterānu gados man bijis sekmīgākais un panākumiem bagātākais gads. Veiksmīgi startēju 40. valsts veterānu spartakiādē. Tiku pie medaļām trīs sporta veidos: ziemā slēpošanā ieguvu sudrabu, ziemā volejbolā – bronzu, bet vasarā vieglatlētikā zeltu un sudrabu soļošanā un zeltu augstlēkšanā. Daudzpusīgs esmu, man vairākas sporta mīlestības (smejas). Ja būtu tikai soļošana, iespējams, ka kļūtu garlaicīgi. Ir vajadzīgas pārmaiņas.
– Kādas distances padodas vislabāk?
– Starp sava vecuma soļotājiem skaitos gargabalnieks. Augstākā vieta, ko esmu ieguvis, veicot garās distances, ir Eiropas sacensībās 1994. gadā Atēnās, kad 20 kilometru distancē ieguvu sesto vietu. Vēl tagad atceros, ka dienā ēnā temperatūra bija 36 grādi, aplēju sevi ar ūdeni, bet pēc mirkļa jau atkal krekls bija sauss.
Nav viegli atzīt, ka cits ir stiprāks, tomēr šī atzīšana nāk par labu. Ja kāds mani nosoļo trīs un piecos kilometros, es atkal varu būt labāks garajos gabalos, piemēram 20 kilometru distancē. Vajag atrast savu vietu, kur just pārspēku.
– Gadījies kādreiz distanci nobeigt ar savainotām kājām?
– Tad, kad soļo, par sāpošām kājām nedomā, tad pat nejūt, ka papēdī izveidojusies liela tulzna. Starta laikā jādomā par citām lietām, nevis par sevis žēlošanu.
– Sacensības prasa lielus līdzekļus?
– Cilvēka dzīves vērtībām ir dažādas mērauklas. Tas, ko es iegūstu pēc sacensībām, nav izmērāms ne latos, ne dolāros. Tas drīzāk man dod vajadzīgo adrenalīnu, impulsu un spēku dzīvei. Cik kārtīgs dzērājs nodzer, tik es atkal nosportoju (smejas). Sportojis esmu dažādās valstīs – Dienvidāfrikā, Zviedrijā, Somijā, Vācijā, Grieķijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Polijā un Itālijā. Tas, ko esmu tur redzējis, pierāda, ka ir vērts sportot. Redzētais jau nekur nepazūd, fotogrāfijās un manās atmiņās skaistākās Eiropas vietas paliek. Droši varu teikt, ka viss labais un arī sliktais man ir no sporta. Ar sportistu nav viegli sadzīvot. Bet sportā es esmu ieguvis draugus. Arī no citām valstīm.
– Joprojām visur dodaties ar velosipēdu?
– Ar kājām diezgan bieži esmu mērojis ceļu no Stāmerienas uz Gulbeni, visbiežāk gan šo posmu veicu ar velosipēdu. Man ir autovadītāja apliecība, bet tā jau sen “sapelējusi”. Ja brauktu ar mašīnu, tad rastos slinkums, augtu lielāks vēders. Varbūt pat maldīgi sāktu šķist, ka dzīve ir viegla. Man gan šķiet, ka rajonā attālums ir piemērots, lai to pieveiktu ar velosipēdu. Vasaras sākumā, lai gūtu treniņu, īpaši veselīgi ir paieties kājām, nevis braukt ar auto.
Sports man daudz devis veselībai. Statistika nemelo, ka vīrieši no 50 līdz 60 gadiem ir īpaši trausli. Tie, kas iztur vairāk par 60 gadiem, kļūst retums.
– Vai arī dēliem mācījāt sportot?
– Gan Ralfs (grupas “Tranzīts” mūziķis), gan Gundars brauca ar motocikliem. Atceros, kā Ralfs lūdza, lai es viņam palīdzu nopirkt kāroto moci. Zināju, ka viņš pie stieņa var pievilkties septiņas reizes, tad nu uzstādīju ultimātu, ka tiklīdz varēs pievilkties vairāk par 15 reizēm, tā motociklu palīdzēšu nopirkt. Grūti gāja ar to ultimāta izpildi (smejas). Ralfam jau vairāk pie sirds mūzika. Tomēr es par abiem varu pateikt, ko viņi sportā labi dara. Piemēra, Ralfs lieliski peld. Mans vislielākais prieks ir par Ralfa dēlu Niku. Tas ir mans draugs, viņa dēļ ir vērts censties.
– Vai patīk dēla komponētās dziesmas?
– Jāpatīk (smejas). Tās, manuprāt, tomēr rakstītas jaunākiem cilvēkiem, tā ir deju mūzika.
– Nesen, braucot ar velosipēdu, cietāt ceļu satiksmes negadījumā. Vai tas neietekmēs treniņus un sportošanu?
– Tagad vienu mēnesi ir pārejas periods, kurā drīkst mazāk trenēties. Tad nu iznāk, ka esmu cietis īstajā laikā (smejas). Dienu pirms negadījuma piedalījos pēdējās sacensībās Līvānos, ieguvu pirmo vietu. Tad, kad sākās atpūtas laiks, man bija rokas trauma un citas nebūšanas. Tomēr, lai arī negadījumā cietis arī velosipēds, to atkal saremontēšu un arī turpmāk braukšu. Nē, treniņus un manas ieceres nekas nemainīs. Kājas man veselas. Es arī ar savainotu roku varu soļot.
– Vai Gulbene, jūsuprāt, kļūs nākotnē ievērojama ar labiem sportistiem?
– Ja es jaunībā būtu trenējies, kā tagad, tad panākumi būtu krietni lielāki. Tātad viss ir atkarīgs no vēlmes. Augstās domās par sportu Gulbenē neesmu. Ne velti lielākajos mačos Beļavas, Jaungulbenes un Lejasciema pagasta sportisti par mūsējiem ir pārāki. Reizēm sportā jūtama nolaidība, kuru, ja tikai būtu vēlēšanās, varētu labot. Kā jebko dzīvē.
