Šogad Gulbenes novadā ārpusģimenes aprūpe bērniem ir nodrošināta deviņās audžuģimenēs.
“Dzirkstele” jau rakstīja, ka novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Dukure atzīst – audžuģimeņu ļoti trūkst. Viņa arī aicināja tos cilvēkus, kuri varētu un gribētu uzņemties šādu atbildību, izvērtēt šo iespēju.
Kāpēc ģimenes nevēlas kļūt par audžuģimenēm un kā popularizēt audžuģimeņu kustību? “Dzirksteles” aptaujātās audžumammas min vairākas problēmas, kāpēc, viņuprāt, citas ģimenes nevēlas uzņemties šādu atbildību.
Vajag krampi, lai cīnītos!
Audžumamma Anita Eglīte no Daukstu pagasta zina, ka arvien biežāk un skaļāk izskan jautājums par to, lai nebūtu bērnunamu un bērni augtu ģimenēs. Protams, tas būtu labākais risinājums bērnam! Viņa domā, ka viens ir tas, kas vajadzīgs bērnam, proti, ģimene, otra lieta – tās ir darba vietas darbiniekiem, kas strādā bērnunamos. Viņa pati ir saskārusies ar to, ka cilvēki baidās zaudēt savas darba vietas, nedomājot par to, kas būtu labāks bērnam. “Bērnunama darbinieki ir par to, lai būtu bērnunami, jo raizējas par to, lai viņiem būtu darbs,” zina teikt A.Eglīte, kura uzskata, ka deviņas audžuģimenes visa novadā – tas ir ļoti maz. Kā veicināt to, lai audžuģimeņu būtu vairāk, skaidras receptes viņai nav. Bet A.Eglīte labprāt dalās savās pārdomās, ar ko jārēķinās, ja esi izvēlējies kļūt par audžuvecāku. Viņa arī atceras, ka agrāk Gulbenes rajonā esot bijis daudz vairāk audžuģimeņu un bērnu skaita ziņā tās bijušas diezgan lielas.
“Attieksme no augstākstāvošām instancēm pret audžuģimenēm kādreiz bija sirsnīgāka. Tagad tā vairs nav. Daudzas audžuģimenes ir aizgājušas no darba. Un es pat par to nebrīnos. Nav sirsnības un pretimnākšanas. Ja ir krampis iekšā, tad var cīnīties. Jaunie cilvēki, ja arī tajā iesaistīsies un jutīs ne visai laipnu attieksmi no attiecīgajām augstākstāvošajām instancēm, pametīs savu labo gribu,” domā A.Eglīte.
Viņa zina, ka būt par audžuģimeni nav viegli, turklāt tieši morālā ziņā. “Svarīgi ir, ja mūs atceras, pasaka labu vārdu. Bieži vien audžumammas saskaras ar tā saucamo izdegšanas sindromu, un tieši tad morālais atbalsts var glābt. Tādas ir manas domas. Man pašlaik trūkst morālā atbalsta,” savas sajūtas atklāj A.Eglīte.
Viņa arī uzsver, ka ne visi var būt audžuvecāki. Cilvēkam jābūt ne tikai ar atvērtu sirdi, mīlošam, sirsnīgam, pacietīgam, iejūtīgam un dāsnam, bet jāņem vērā arī tas, ka būs jāsaskaras un, iespējams, būs problēmas ne tikai ar pašu bērnu, bet arī ar viņa vecākiem. “Un tas ir pats grūtākais. Daža laba audžumamma vienkārši to nevar turēt. Nevaram cerēt, ka audžuģimeņu kustību, arī to popularizējot, ļoti attīstīsim. Es tam neticu. Vēl kāda jauna audžuģimene gan varētu būt, kura uzņemtos rūpes, bet domāju, ka nākotnē nebūs ļoti daudz audžuģimeņu. Ja man kāds vaicā un interesējas, kā ir būt audžumammai, es parunājos un izstāstu, bet, lai ietu un organizētu, to gan ne, jo es zinu, ko tas nozīmē,” saka A.Eglīte.
Neiedzīvojas uz šo bērnu rēķina
Bijusī audžumamma, kura nevēlas atklāt savu vārdu, joprojām jūtas aizvainota gan uz attiecīgajām instancēm, kas saistītas ar audžuģimeņu darbu, gan kopumā uz mūsu valstī pastāvošo iekārtu. Viņa atzīst, ja arī tiktu piedāvāta iespēja atkal kļūt par audžuģimeni, viņa atteiktos, jo tik daudz rūgtuma sirdī esot sakrājies! Birokrātija, dažādas formalitātes, atskaites un vēl daudzas citas lietas attur, lai arī sirds joprojām ir atvērta tiem bērniem, kuri nesaņem mīlestību un rūpes savā īstajā ģimenē.
“Laiks dziedē, bet nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai tas dziedētu manu sirdi. Būtībā es atbalstu cilvēkus, kas brauc strādāt uz ārzemēm, jo es Latvijā nesaskatu perspektīvu. Nedomāju, ka tie, kas ir gados jaunāki, uzņemsies rūpes par svešiem bērniem, un, ja vēl viņiem ir savi bērni, tad jo vairāk,” domā sieviete.
Viņa ir dzirdējusi, ka ar nākamo gadu personas, kuras saņem atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, tiks apdrošinātas no valsts pamatbudžeta pensiju, bezdarba un invaliditātes apdrošināšanai, līdz ar to tiks pakļautas valsts sociālajai apdrošināšanai. “Es gandrīz desmit gadus biju audžumamma, un man no tā – nekas. Zinu ģimeni, kura saka, ka nav laika domāt par bērnu ēdināšanu, jo jātiek galā ar papīriem, jātaisa atskaites. Un neatliek laika bērniem! Ir tādi, kas domā, ka mēs iedzīvojamies uz svešu bērnu rēķina, un tas ļoti, ļoti aizvaino. Teikšu, kā ir – daļa patiešām par to ir pārliecināti, bet, ja jau tik ļoti var iedzīvoties, tad visas būtu audžuģimenes. Sāp tas, ka darbu darām no sirds, bet pretī saņem šādu sabiedrības attieksmi. Es neskatos ziņas, jo ir dusmas uz valdību! Ir, kas apzog valsti, bet tur, kur darbu dari godīgi un no sirds, tur tev grib saskatīt nezin ko,” savās pārdomās un piedzīvotajā dalās sieviete.
Bet viņu iepriecina, ka audžubērni, kuriem jau ir 18 gadi, viņas mājas uzskata arī par savām mājām un brauc ciemos brīvdienās, nedēļas nogalēs un arī palīdz. “Zvana un apsveic mūs dzimšanas un vārda dienās. Tas ir mīļi! Ļoti iepriecina! Arī uz Ziemassvētkiem taisās braukt ciemos,” stāsta bijusī audžumamma, kura uzskata, ka šo darbu – kļūt par audžuģimeni – varbūt arī uzņemtos vairāk cilvēku, ja nebūtu milzīgo papīru kalnu un birokrātijas.
Problēmas rada papīru kalni
Audžumamma Aija Birzniece no Stāmerienas uzskata, ka, iespējams, tieši pabalsta par bērna uzturu audžuģimenē palielināšana varētu veicināt jaunu audžuģimeņu rašanos. Viņa priecātos, ja, piemēram, par šo darbu – audžubērnu audzināšanu – saņemtu kaut vai minimālo darba algu mēnesī. Tad nebūtu jāpiedzīvo tik stresa pilnas dienas, kā tagad, kad pati strādā algotu darbu, mājās ir bērni, kuri jāaprūpē, savukārt, ja kāds saslimst, jādodas pie mediķiem, jāatprasās no darba un tā tālāk. “Ja varētu dzīvot tikai mājās ar viņiem, tad tas būtu ideāli! Arī viņiem tas būtu labāk,” saka A.Birzniece.
Viņa savā paziņu lokā ir vaicājusi un interesējusies, kāpēc citi nevēlas kļūt par audžuvecākiem. Atbilde galvenokārt ir bijusi – nespēja pieņemt savā ģimenē svešu bērnu. “Vēl cilvēkiem grūtības rada tas, ka ir jāapmeklē attiecīgi kursi, lai kļūtu par audžuģimeni, kā arī nepatīk daudzās formalitātes, kuras ir jānokārto. Kad es apmeklēju kursus, mums stāstīja, ka tie cilvēki, kuriem ir normālas ģimenes, bet nav darba, arī var būt par audžuģimeni, jo tas ir darbs. Bet daudzi negrib. Esmu uzrunājusi mammas, kuras varbūt varētu uzņemties šo darbu, bet atbilde ir bijusi – nē. Protams, jārēķinās, ka sveši bērni ir ar savu raksturu, ar savu vēsturi, kāda jau nu kuram tā ir. Varbūt cilvēkus biedē tas, ka svešu bērnu žēlos vairāk nekā savējo. Protams, ir sarežģīti un problēmu ir daudz. Ir jārēķinās, ka bērniem var būt veselības problēmas. Bet man lielākās problēmas rada tieši visa tā papīru būšana,” stāsta A.Birzniece.
Savukārt lielākais gandarījums esot tad, kad bērns apvij savas rociņas ap viņas kaklu, paskatās uz viņu ar savām patiesajām actiņām, kuras izsaka un pasaka visu. Prieku rada mirkļi, kad mazākais bērns atnes mājās no bērnudārza paša izgatavotu lietu, kad iemācās dzejolīti… “Tas ir tik patīkami!” atzīst audžumamma. Viņu priecē arī audžumeita, kura viņas ģimenē dzīvo jau deviņus gadus. “Lielā meitene par mums ļoti rūpējas un atbalsta. Viņa satraucas, vaicā, ko man palīdzēt un vai es jūtos labi. Kad cepu tortes, viņa man palīdz. Viņa ir izaugusi mūsu ģimenē un ir kā mūsu pašu bērns,” atklāj A.Birzniece.
Audžuģimene saņem:
◆ Atlīdzību 113,83 eiro mēnesī neatkarīgi no audzināšanā nodoto bērnu skaita.
◆ Pabalstu bērna uzturam (ne mazāk kā Ministru kabineta noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam).
◆ Pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei pašvaldības noteiktā apmērā. Pabalsta vietā var izsniegt apģērbu, apavus un citas bērnam nepieciešamas lietas.
◆ Pašvaldības sociālā darbinieka atbalstu un palīdzību problēmu risināšanā.
Avots: www.labklajibasministrija.lv
◆ Pabalstu audžuģimenei – 65 % no minimālās mēnešalgas (2017.gadā – 247 eiro) mēnesī, kā arī vienreizēju pabalstu 284,57 eiro mīkstā inventāra iegādei.
Avots: Gulbenes novada Sociālais dienests
