Domāju, daudzi zina, ka viens no Briseles pilsētas simboliem un tūristu ievērojamākajiem apskates objektiem ir 30 centimetrus lielais bronzas čurājošais puisēns. Kāda leģenda vēsta, ka 12.gadsimtā hercoga dēls pašā kaujas karstumā tika atrasts čurājam pret koku. Vēlāk tas kļuva par valsts cīnītāju drosmes simbolu. Arī 21.gadsimtā daudz kas nav mainījies, jo Latvijā bieži vien nākas sastapt līdzīgus “čurājošos puisēnus”, tikai jau tādā vecumā, kad tos jau sauc par stiprā dzimuma pārstāvjiem. Nu, piemēram, tepat Jaunatnes parkā (ko gan labāk gribas saukt mīļi par gulbīšu parku) ceļmalā pie kāda koka nesen kāds vīrietis dienas laikā nekautrējoties darīja to, kas tobrīd viņam šķita neatliekams. Ir gadījies, ka, ejot gar kapiem, skaistajā bērzu birztaliņā pat trīs šādi “čurājošie vīriņi” visi reizē katrs laista savu koku. Nezinu, vai tikai latviešu vīrieši tā izceļas ar šo savu “savdabību”, bet pavisam nesen kāds latvju bāleliņš savu “vizītkarti” atstāja arī uz kāda koka Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā. Turklāt skaļi pievēršot sev uzmanību, jo kāds varbūt nav pamanījis šo viņa “drosmīgo soli”. Var jau, protams, teikt, ka par to paredzēts sods, bet – šī darbība ilgst vien mazu laika sprīdi, tāpēc pieķert kādu “visnepiemērotākajā brīdī” izdodas ļoti reti. Un varbūt tas arī nebūtu tas šausmīgākais pārkāpums, ja vien tas apkārtējiem neliktu justies gaužām neomulīgi. Vai man ir jākaunas kāda cita vietā, ja viņš pats nav bijis mājās, kad kaunu dalīja? Un bēdīgākais ir tas, ka sabiedrībā tas jau kļuvis par tādu kā normu, ka vīrietis jau var nokārtoties jebkurā vietā. Par to liecina arī situācijas sabiedriskajā transportā. Bieži vien kādam ceļā rodas “neatliekama vajadzība” uz pāris sekundītēm un šoferis apstājas un izlaiž nabadziņu, kurš vēsā mierā dodas aiz autobusa. Vēl trakāk, ja šī “vajadzība” rodas atkal pēc pusstundas. Un šoferis, kurš ir vīrietis, atkal saprot otru vīrieti. Un tad rodas jautājums – varbūt tikai sievietes to nesaprot? Var jau būt, ka pie visa vainīga daba, kas tā iekārtojusi, tomēr kaut kādai elementārai cieņai pret citiem cilvēkiem būtu jābūt. Kad reiz ar mazu bērnu braucu autobusā un lūdzu apturēt autobusu, jo bērnam ļoti vajadzēja uz tualeti, tad šoferis atbildēja, lai pagaidām desmit minūtes līdz pieturai. Acīmredzot viņam mazu bērnu nebija…
