To, kad cilvēkam ir dzimšanas diena, vēl kaut kā var noslēpt, bet vārdadienu neizdosies. Ja neievērosi kalendārā, tad kāds no ziņu dienestiem pavisam noteikti atgādinās, ka draugs ir jāapsveic. Ja vēl šī diena iekrīt brīvdienā – gaidi ciemiņus! Telefons džinkst nepārtraukti – izrādās, ka mani drusciņ mīl un atceras. Šogad piezvana pat gadiem nesatikti cilvēki, acīmredzot ir sadzirdējuši manu vēstījumu par to, ka nevajag neko atlikt: gribi piezvanīt – zvani, gribi satikt – brauc ciemos!
Pašreiz par šo notikumu man atgādina uzdāvinātais pavasaris – narcises un hiacintes, pat tāds svešzemnieks kā olīvkoks. Būs jāmeklē informācija, kā to vispār audzēt, bet tas mani nebiedē, drīzāk iedvesmo un jautā – vai maniem zaļajiem īkšķīšiem ir pa spēkam arī kaut kas pavisam nepazīstams?
Laika man tagad pietiek, varu izmeklēties krustu šķērsu pa internetu – pirmie sniega prieki nav pagājuši bez sekām, slapjās kājas ir rezultējušās ar pamatīgu saaukstēšanos. Citā, kādā no iepriekšējām dzīvēm, es tāda, ar asarojošām acīm, pilošu degunu, ietu uz darbu un strādātu, jo kā tad es tā – pievilšu kolēģus, uzvelšu savus pienākumus viņiem, nepadomājot, ka tas ir vēl lielāks ļaunums ne tikai pret savu veselību, bet galvenokārt pret kolēģu labsajūtu. Esmu sapratusi, ka neviena darbavieta man pieminekli neuzcels, ordeņus neiedos par varonību, kas patiesībā nemaz nav varonība, bet muļķība. Ja esi slims – guli mājās! Tā tu ātrāk tiksi uz pekām un pēc tam ar dubultu jaudu un kvalitāti varēsi darīt savu darbu!
Ja domā, ka esi neaizstājams, tad zini – tādu nav! Katram var atrast kādu, kurš padarīs tavu darbiņu, kamēr veseļosies. Šajā gadījumā tomēr ir jābūt mazliet egoistam – ir jādomā par sevi vairāk nekā citkārt, gan pienāks brīdis, kad palūgs tevi būt par labo gariņu.
Bet vispār – neslimo! Dzer zāļu tējas, grauz kāļus un burkānus, ēd dzērvenes priekš sārtiem vaigiem un smaidi! Lai tev veselīga šī nedēļa!
