Tirzas pagasta “Grantiņos” jūtams Ziemassvētku tuvums. Pagalmā tumsu kliedē spuldzīšu virtene, bet istabas durvis grezno dekors. Piparkūkas un pīrāgi vēl nesmaržo, bet ir sasieti siera rituļi. Tos Sarmīte gatavo katru nedēļu, un arī ziemas saulgriežu laikā mājas sieru gaida draugi un paziņas. Saimniece prot atrast laiku gan neskaitāmiem darbiem bioloģiskajā saimniecībā, gan dalībai amatiermākslas kolektīvos, gan rotājumu veidošanai, bet klusas pārdomas ļauj vērtēt paveikto.
Priecē bērni un mazbērni
Tradicionālās akcijas “Eņģeļi pār Latviju” pašdarbnieku atbalsta koncerts devīto reizi pagājušajā sestdienā bija Tirzas kultūras namā. Tajā dziedāja arī Sarmīte un divas viņas meitas. “Paši veidojām koncertu – koris, vokālie ansambļi, deju kolektīvi… Mums ir liela stikla burka, kurā tiek likti ziedojumi. To piepildīt nevaram, bet katrs ziedo, cik var. Pavisam tika saziedoti vairāk nekā 230 eiro, kurus ieskaitīs kopējā akcijas kontā. Visu organizē kultūras nama vadītāja Alda Alberte, bet mēs iesaistāmies akcijā ar vislabākajām domām un vēlmi palīdzēt bērniem ar autismu. Protams, iespēja ziedot ir arī citur, bet šķiet, ka tikai Tirzā tiek rīkots īpašs pasākums,” atzīst S. Vītola. Viņas meita Jana Saleniece bija izgatavojusi akcijas simbola eņģelīšus. Sarmīte uzsver, ka visi viņas bērni ir labestīgi, tā viņi ir audzināti. S.Vītola novēl katram savu eņģelīti vismaz domās, ja ne dzīvē, lai blakus ir mīļš un tuvs cilvēks – vissirsnīgākais, visjaukākais, vismīļākais.
S.Vītolai ir pieci bērni – divi dēli un trīs meitas, kā arī deviņi mazbērni – sešas mazmeitas un trīs mazdēli. “Visiem bērniem ir savas ģimenes, kuras dzīvo tepat Gulbenes novadā, izņemot meitas Ramonas ģimeni, kas ir Bolderājā. Esmu pateicīga, ka man ir bijusi iespēja izaudzināt piecus jaukus, mīļus, brīnišķīgus, strādīgus un izglītotus bērnus. Viņi saprot dzīvi, saprot mani, un es viņus. Tikai cepot tortes dzimšanas dienās, apjaušu, kā ir aizritējis laiks,” secina S.Vītola.
Lai gan Sarmīte bieži smaida un joko, pašai nebūt dzīve nav rozēm kaisīta. Nākas uztraukties gan par savu, gan bērnu veselību, pārdzīvot šķiršanās sāpes, apslāpēt naidu un dusmas, taču viss tikai stiprina Sarmītes pārliecību. “Kādreiz jau iestājas lūzuma periods sievietes un vīrieša attiecībās. Tāpēc ir jāzina, cik tālu var aiziet, lai nenodarītu kādam pāri. Bet naidu nevajag radīt,” atzīst S.Vītola.
Svētku galdā piparkūku torte
Ziemassvētku laikā bērni ar ģimenēm sabrauc pie mātes. Tad tiek klāts lielais galds, bet bērniem otrā istabā ir savs galds. Omīte zem eglītes saliek dāvanas katrai ģimenei. Protams, arī pašai tiek dāvanas, kuras atved bērnu ģimenes. Galdā tiek celts gan cepetis, gan siers, gan zirņi, gan pīrāgi un piparkūkas – viss pašu gatavots. Mātes prasmes ir pārmantojuši bērni, visi ļoti labi gatavo, tāpēc kopā veikli sagatavo cienastu svētku galdam. “Man visu vajag perfekti, gribu noformēt torti kā mākslas darbu. Arī uz Ziemassvētkiem cepu torti, kuras sastāvā ir piparkūku mīkla,” atzīst Sarmīte. Kad viņa ir tikusies ar saviem mīļajiem, dienas it kā kļūst gaišākas, visi darbi veicas un šķiet, ka varētu lidot.
Sarmīte pārcietusi smagu operāciju. Tagad viņai ir svarīgi dziedāt, lai stiprinātu plaušas. Dziedāšana viņai vienmēr bijusi sirdslieta, sieviete iesaistījusies ne tikai Tirzas korī, bet arī ansamblī “Atmiņu lietus”, kā arī Druvienas ansamblī. “Laika pietrūkst, lai visur pagūtu uz mēģinājumiem, bet cenšos, jo man patīk,” saka S.Vītola. Viņa secina, ka tagad kolektīvos trūkst labu balsu. Kam tāda ir, tie bieži vien nevēlas iesaistīties.
Saimniecība nodrošina visu
Bioloģiskā saimniecība “Grantiņi” darbību sākusi pirms 24 gadiem. S.Vītola atceras, ka tas bija smags laiks. Vajadzēja remontēt māju, kūti, garāžu un šķūni, kā arī rūpēties par divām govīm, teļiem, aitām un cūkām. “Nezinu, kā ar visu spēju tikt galā. Protams, smagos darbos palīdzēja vīrs. Turklāt jaunākā meita vēl bija maza,” spriež Sarmīte. Taču tagad viņai nav mazāk darba, jo saimniecībā ir 10 liellopi, 2 teliņi, 2 sivēnmātes, 8 atšķirti sivēni nobarošanai un 2 nobarojamās cūkas. “Esmu priecīga, ka izdevies izpildīt visas prasības cūku labturībai. Ir ierīkota barjera, kas liedz iebraukt saimniecībā, kā arī pie kūts ir dezopaklāji. It sevišķi vasarā es nevienu pagalmā nedrīkstu ielaist. Turklāt uz kūts un arī mājas durvīm ir uzraksts, kas brīdina neiet iekšā,” skaidro saimniece. Saskaņā ar Āfrikas cūku mēra izplatības noteiktajiem ierobežojumiem viņai ir atļauts cūkas un sivēnus pārdot trešajā zonā, kurā ir viss Gulbenes novads.
Četrus kilometrus no “Grantiņiem” ir saimniecības vistu kūts, uz kuru Sarmīte brauc katru dienu. Tā tik tālu ierīkota, lai pasargātu no suņiem, kuri savulaik pamatīgi papostījuši vistu saimi. Olas ir vajadzīgas gan sieram, gan tortēm, kuras tiek ceptas ne tikai ģimenes svinībām, bet arī pasūtītas. S.Vītola ir beigusi Rīgas tirdzniecības un kulinārijas profesionālo skolu, strādājusi Virānes ēdnīcā. Gan zināšanas, gan pieredze noder arī jaunu produktu gatavošanā. Nesen Sarmīte sākusi gatavot mīkstos sierus ar dažādām piedevām.
Praksi papildina zināšanas
S.Vītola beigusi dažādus kursus, arī mākslīgās apsēklošanas kursus, tāpēc var apsēklot sava ganāmpulka govis un arī cūkas. “Kādu teliņu vēlos, tādu varu iegūt. Ja gribu siera govi, tad būs siera govs, kuras pienā ir vairāk kazeīna, tāpēc tas ir labāk piemērots siera siešanai. Tiesa, ir arī gaļas bullīši,” stāsta Sarmīte.
“Grantiņi” pienu pārstrādei nenodod jau 20 gadus, tāpēc saimniecības vajadzībām ir ne tikai piens, bet arī krējums, sviests, biezpiens un, protams, siers. Šo produktu pietiek gan pašiem, gan bērnu ģimenēm, kā arī piens tiek sivēniem. Ja Sarmīte redz, ka pienu vajag kādas trūcīgas ģimenes bērniem vai vecam cilvēkam, viņa labprāt atdod tiem pienu bez atlīdzības. “Dažs man neticīgi jautā – vai tiešām par brīvu?” saka S.Vītola.
Viņa devusi pajumti kādam vientuļam vīram – Jāņonkulim, kurš “Grantiņos” dzīvo kā savās mājās. Pašlaik slaucamas ir piecas govis, bet drīz atnesīsies vēl divas. “Sieru esmu sējusi jau sen, bet praksi vēl papildināju ar kursos iegūtām zināšanām. Tagad gatavoju ne tikai ierastos mājas sierus ar un bez ķimenēm, bet arī mīkstos sierus ar dažādām piedevām,” norāda Sarmīte. Viņa atceras, ka bērnībā mamma vienmēr sēja sieru, cepa maizi, pīrāgus un tortes. Meitene vēroja, kā viņa to dara, un mēģināja pati.
