Šogad Gulbenes novadā ārpusģimenes aprūpe bērniem ir nodrošināta deviņās audžuģimenēs.
“Dzirkstele”
jau rakstīja, ka novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Dukure atzīst –
audžuģimeņu ļoti trūkst. Viņa arī aicināja tos cilvēkus, kuri varētu un
gribētu uzņemties šādu atbildību, izvērtēt šo iespēju.
Kāpēc ģimenes
nevēlas kļūt par audžuģimenēm un kā popularizēt audžuģimeņu kustību?
“Dzirksteles” aptaujātās audžumammas min vairākas problēmas, kāpēc,
viņuprāt, citas ģimenes nevēlas uzņemties šādu atbildību.
Vajag krampi, lai cīnītos!
Audžumamma
Anita Eglīte no Daukstu pagasta zina, ka arvien biežāk un skaļāk izskan
jautājums par to, lai nebūtu bērnunamu un bērni augtu ģimenēs. Protams,
tas būtu labākais risinājums bērnam! Viņa domā, ka viens ir tas, kas
vajadzīgs bērnam, proti, ģimene, otra lieta – tās ir darba vietas
darbiniekiem, kas strādā bērnunamos. Viņa pati ir saskārusies ar to, ka
cilvēki baidās zaudēt savas darba vietas, nedomājot par to, kas būtu
labāks bērnam. “Bērnunama darbinieki ir par to, lai būtu bērnunami, jo
raizējas par to, lai viņiem būtu darbs,” zina teikt A.Eglīte, kura
uzskata, ka deviņas audžuģimenes visa novadā – tas ir ļoti maz.
Kā
veicināt to, lai audžuģimeņu būtu vairāk, skaidras receptes viņai nav.
Bet A.Eglīte labprāt dalās savās pārdomās, ar ko jārēķinās, ja esi
izvēlējies kļūt par audžuvecāku. Viņa arī atceras, ka agrāk Gulbenes
rajonā esot bijis daudz vairāk audžuģimeņu un bērnu skaita ziņā tās
bijušas diezgan lielas.
“Attieksme no augstākstāvošām instancēm pret
audžuģimenēm kādreiz bija sirsnīgāka. Tagad tā vairs nav. Daudzas
audžuģimenes ir aizgājušas no darba. Un es pat par to nebrīnos. Nav
sirsnības un pretimnākšanas. Ja ir krampis iekšā, tad var cīnīties.
Jaunie cilvēki, ja arī tajā iesaistīsies un jutīs ne visai laipnu
attieksmi no attiecīgajām augstākstāvošajām instancēm, pametīs savu labo
gribu,” domā A.Eglīte.
Viņa zina, ka būt par audžuģimeni nav viegli,
turklāt tieši morālā ziņā. “Svarīgi ir, ja mūs atceras, pasaka labu
vārdu. Bieži vien audžumammas saskaras ar tā saucamo izdegšanas
sindromu, un tieši tad morālais atbalsts var glābt. Tādas ir manas
domas. Man pašlaik trūkst morālā atbalsta,” savas sajūtas atklāj
A.Eglīte.
Viņa arī uzsver, ka ne visi var būt audžuvecāki. Cilvēkam
jābūt ne tikai ar atvērtu sirdi, mīlošam, sirsnīgam, pacietīgam,
iejūtīgam un dāsnam, bet jāņem vērā arī tas, ka būs jāsaskaras un,
iespējams, būs problēmas ne tikai ar pašu bērnu, bet arī ar viņa
vecākiem.
“Un tas ir pats grūtākais. Daža laba audžumamma vienkārši to
nevar turēt. Nevaram cerēt, ka audžuģimeņu kustību, arī to
popularizējot, ļoti attīstīsim. Es tam neticu. Vēl kāda jauna
audžuģimene gan varētu būt, kura uzņemtos rūpes, bet domāju, ka nākotnē
nebūs ļoti daudz audžuģimeņu. Ja man kāds vaicā un interesējas, kā ir
būt audžumammai, es parunājos un izstāstu, bet, lai ietu un organizētu,
to gan ne, jo es zinu, ko tas nozīmē,” saka A.Eglīte.
Neiedzīvojas uz šo bērnu rēķina
Bijusī
audžumamma, kura nevēlas atklāt savu vārdu, joprojām jūtas aizvainota
gan uz attiecīgajām instancēm, kas saistītas ar audžuģimeņu darbu, gan
kopumā uz mūsu valstī pastāvošo iekārtu. Viņa atzīst, ja arī tiktu
piedāvāta iespēja atkal kļūt par audžuģimeni, viņa atteiktos, jo tik
daudz rūgtuma sirdī esot sakrājies! Birokrātija, dažādas formalitātes,
atskaites un vēl daudzas citas lietas attur, lai arī sirds joprojām ir
atvērta tiem bērniem, kuri nesaņem mīlestību un rūpes savā īstajā
ģimenē.
“Laiks dziedē, bet nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai tas
dziedētu manu sirdi. Būtībā es atbalstu cilvēkus, kas brauc strādāt uz
ārzemēm, jo es Latvijā nesaskatu perspektīvu. Nedomāju, ka tie, kas ir
gados jaunāki, uzņemsies rūpes par svešiem bērniem, un, ja vēl viņiem ir
savi bērni, tad jo vairāk,” domā sieviete.
Viņa ir dzirdējusi, ka ar
nākamo gadu personas, kuras saņem atlīdzību par audžuģimenes pienākumu
pildīšanu, tiks apdrošinātas no valsts pamatbudžeta pensiju, bezdarba un
invaliditātes apdrošināšanai, līdz ar to tiks pakļautas valsts
sociālajai apdrošināšanai.
“Es gandrīz desmit gadus biju audžumamma, un
man no tā – nekas. Zinu ģimeni, kura saka, ka nav laika domāt par bērnu
ēdināšanu, jo jātiek galā ar papīriem, jātaisa atskaites. Un neatliek
laika bērniem! Ir tādi, kas domā, ka mēs iedzīvojamies uz svešu bērnu
rēķina, un tas ļoti, ļoti aizvaino. Teikšu, kā ir – daļa patiešām par to
ir pārliecināti, bet, ja jau tik ļoti var iedzīvoties, tad visas būtu
audžuģimenes. Sāp tas, ka darbu darām no sirds, bet pretī saņem šādu
sabiedrības attieksmi. Es neskatos ziņas, jo ir dusmas uz valdību! Ir,
kas apzog valsti, bet tur, kur darbu dari godīgi un no sirds, tur tev
grib saskatīt nezin ko,” savās pārdomās un piedzīvotajā dalās sieviete.
Bet
viņu iepriecina, ka audžubērni, kuriem jau ir 18 gadi, viņas mājas
uzskata arī par savām mājām un brauc ciemos brīvdienās, nedēļas nogalēs
un arī palīdz. “Zvana un apsveic mūs dzimšanas un vārda dienās. Tas ir
mīļi! Ļoti iepriecina! Arī uz Ziemassvētkiem taisās braukt ciemos,”
stāsta bijusī audžumamma, kura uzskata, ka šo darbu – kļūt par
audžuģimeni – varbūt arī uzņemtos vairāk cilvēku, ja nebūtu milzīgo
papīru kalnu un birokrātijas.
Problēmas rada papīru kalni
Audžumamma
Aija Birzniece no Stāmerienas uzskata, ka, iespējams, tieši pabalsta
par bērna uzturu audžuģimenē palielināšana varētu veicināt jaunu
audžuģimeņu rašanos. Viņa priecātos, ja, piemēram, par šo darbu –
audžubērnu audzināšanu – saņemtu kaut vai minimālo darba algu mēnesī.
Tad nebūtu jāpiedzīvo tik stresa pilnas dienas, kā tagad, kad pati
strādā algotu darbu, mājās ir bērni, kuri jāaprūpē, savukārt, ja kāds
saslimst, jādodas pie mediķiem, jāatprasās no darba un tā tālāk.
“Ja
varētu dzīvot tikai mājās ar viņiem, tad tas būtu ideāli! Arī viņiem tas
būtu labāk,” saka A.Birzniece.
Viņa savā paziņu lokā ir vaicājusi
un interesējusies, kāpēc citi nevēlas kļūt par audžuvecākiem. Atbilde
galvenokārt ir bijusi – nespēja pieņemt savā ģimenē svešu bērnu.
“Vēl
cilvēkiem grūtības rada tas, ka ir jāapmeklē attiecīgi kursi, lai kļūtu
par audžuģimeni, kā arī nepatīk daudzās formalitātes, kuras ir
jānokārto. Kad es apmeklēju kursus, mums stāstīja, ka tie cilvēki,
kuriem ir normālas ģimenes, bet nav darba, arī var būt par audžuģimeni,
jo tas ir darbs. Bet daudzi negrib. Esmu uzrunājusi mammas, kuras varbūt
varētu uzņemties šo darbu, bet atbilde ir bijusi – nē. Protams,
jārēķinās, ka sveši bērni ir ar savu raksturu, ar savu vēsturi, kāda jau
nu kuram tā ir. Varbūt cilvēkus biedē tas, ka svešu bērnu žēlos vairāk
nekā savējo. Protams, ir sarežģīti un problēmu ir daudz. Ir jārēķinās,
ka bērniem var būt veselības problēmas. Bet man lielākās problēmas rada
tieši visa tā papīru būšana,” stāsta A.Birzniece.
Savukārt lielākais
gandarījums esot tad, kad bērns apvij savas rociņas ap viņas kaklu,
paskatās uz viņu ar savām patiesajām actiņām, kuras izsaka un pasaka
visu. Prieku rada mirkļi, kad mazākais bērns atnes mājās no bērnudārza
paša izgatavotu lietu, kad iemācās dzejolīti… “Tas ir tik patīkami!”
atzīst audžumamma. Viņu priecē arī audžumeita, kura viņas ģimenē dzīvo
jau deviņus gadus. “Lielā meitene par mums ļoti rūpējas un atbalsta.
Viņa satraucas, vaicā, ko man palīdzēt un vai es jūtos labi. Kad cepu
tortes, viņa man palīdz. Viņa ir izaugusi mūsu ģimenē un ir kā mūsu pašu
bērns,” atklāj A.Birzniece.
Audžuģimene saņem:
◆ Atlīdzību 113,83 eiro mēnesī neatkarīgi no audzināšanā nodoto bērnu skaita.
◆ Pabalstu bērna uzturam (ne mazāk kā Ministru kabineta noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam).
◆
Pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei pašvaldības noteiktā
apmērā. Pabalsta vietā var izsniegt apģērbu, apavus un citas bērnam
nepieciešamas lietas.
◆ Pašvaldības sociālā darbinieka atbalstu un palīdzību problēmu risināšanā.
Avots: www.labklajibasministrija.lv
◆
Pabalstu audžuģimenei – 65 % no minimālās mēnešalgas (2017.gadā – 247
eiro) mēnesī, kā arī vienreizēju pabalstu 284,57 eiro mīkstā inventāra
iegādei.
Avots: Gulbenes novada Sociālais dienests
