“Mani sauc Arstarulsmirus – dīvains garš vārds. Vecāki mani nosaukuši par Gustavu, skatuves vārds bija Gustavo, bet vienā brīdī es nolēmu iet pašmācības ceļu. Un šajā ceļā ar meditācijas palīdzību es nonācu līdz šādam vārdam, kas ir mans kods. Tas palīdz virzīties uz manu ideālo “es” attīstības ceļā. Rezultātā nolēmu šo vārdu pieņemt, lai gan pasē man joprojām ir rakstīts Gustavs. Tuvu cilvēku lokā un arī plašākā sabiedrībā mani jau vairākus gadus sauc par Arstarulsmirus,” ar sevi iepazīstina Gustavs Butelis.
Viņš ir mūzikas producents un izpildītājs kopš 1996.gada. Līdztekus ir veidojis un vadījis radioraidījumus, spēlējis improvizācijas teātrī kopā ar Jāni Skuteli. “2011.gadā es apturēju savu muzikālo darbību, nolēmu finišēt ar projektu “Gustavo” un pievērsties mācībām. Vairākus gadus pašmācībās ceļā iedziļinājos cilvēku uztveres dabā un emociju pasaulē, kas mani ļoti ieinteresēja. Gribēju saprast, kāpēc uztvere par sevi visu laiku ir ļoti mainīga. Man vienmēr šķitis, ka esmu baigais optimists, bet nākas secināt, ka tas īsti neatbilst tam, kad palieku viens ar sevi,” skaidro Arstarulsmirus. Daudzi šādi jautājumi samilza, tāpēc līdztekus studijām kopš 2013.gada viņš vada lekcijas un nodarbības, kļūstot par izaugsmes treneri. Tagad Arstarulsmirus cenšas sabalansēt muzikālo darbību, ko ir atsācis, kā arī vadīt nodarbības par pašdisciplīnu.
Reps – tā ir agresijas izlikšana
Gulbenes novada bibliotēkā viņa lekcijas “Kā disciplinēt sevi viegli un ar prieku?” apmeklētāji vēlējās zināt, kāpēc Gustavo sāka ar repu. “To noteica vide. Toreiz man reps likās ļoti saistošs. Mani draugi skolas gados bija metālisti, es viņiem pievienojos. 13 gadu vecumā man bija gari mati pāri pleciem. Atceros, ka kopā ar tēvu biju ciemos pie metālmākslinieka. Viņš tā paskatījās uz mani un teica tēvam: cik tev liela, smuka meita! Tēvs nosarka. Man viņš teica, ka nevaru iedomāties, kāds tas ir kauns, kad dēlu nosauc par meitu,” stāsta Arstaruslmirus. Viņš to tiešām nevarēja iedomāties, jo pašam vēl nebija dēla. “Toreiz es nevarēju izvēlēties neko citu, jo mani uzrunāja metāls. Pēc tam es pārgāju uz repu un ilgi biju ar to, bet vēlāk, atskatoties un uzdodot sev šo jautājumu atkārtoti, atbilde bija – tā ir agresijas izlikšana. Tajā laikā mani pirmie skaņdarbi bija hiperagresīvi gan mūzikā, gan vārdos. Acīmredzot agresija manī bija sakrājusies visvairāk,” secina mūziķis. Viņaprāt, viens no noteicošajiem faktoriem bija attiecības ģimenē, kas, protams, ietekmēja. “Papētīju populāru reperu biogrāfijas un secināju, ka tajās dzīvesstāsti atkārtojas. Pusaudžu vecumā no ģimenes ir aizgājis tēvs, rodas problēmas skolā, tāpēc viņi pievēršas repam. Sākumā kaut kas neizdodas, bet pēc tam gūst atzinību. Manu draugu lokā bija Ģirts Rozentāls jeb Ozols ar grupu “STA” un vēl, un vēl… Un visiem stāsts bija identisks – no ģimenes aizgājis tēvs, vecāki ir šķīrušies, skolā rodas problēmas… Rezultātā reps ir izpausme, kas iekšējo neizpratni palīdz izpaust. Tas, protams, neko neatrisina, bet notiek malšanās agresijā. Es it kā izlieku dziesmā visu, bet pēc tam ir jābraukā ar koncertiem un šis stāsts jāatkārto vēl un vēl,” skaidro Arstarulsmirus.
Šobrīd viņš mēģina atiet no tā visa. Kā mūzikas producents viņš tika pieaicināts alternatīvam projektam “Mesa”, kura mērķis ir izdot albumu un vākt ziedojumus bērnu rehabilitācijai. “Mani pieaicināja, lai padarītu repa mūziku muzikālāku. Tagad man tā bija diskomforta zona, jo pēdējo septiņu gadu laikā tik daudz šādas mūzikas nebiju klausījies. Varēju secināt, ka tā tiešām spēcīgi ietekmē uztveri. Katru dziesmu man nācās klausīties no 16 līdz 40 stundām. Jutu, kā mainās vērtības un prioritātes. Kas vēl pirms brīža bijis būtisks attiecībās, kļūst mazsvarīgs,” atzīst Arstarulsmirus.
Zināšanas ļauj iepazīt sevi
Kāpēc viņš cenšas apvienot mūziku un pašdisciplīnas trenera nodarbības? Ilgtermiņā gribētu nonākt līdz tam, ka pats veido mūziku, ko var izmantot kā instrumentu pašizaugsmē. “Tādu mūziku var radīt, apzinoties, kā šie elementi ietekmē psihi, kas ir tā mūzika un kas ir tie vārdi, kuri palīdz kultivēt sevī vērtības un ideālus, kam gribam sekot vai uz kuriem virzīties. Mūzika, gribam mēs to vai ne, ir pašprogrammējošs instruments,” skaidro Arstarulsmirus. Viņš ir secinājis, ka tajā ir daudz egocentrisma, it sevišķi attieksmē pret savstarpējām attiecībām. “Ir ļoti daudz dziesmu par attiecībām, kuras tiek atklātas caur egocentrismu – sāpēm, aizvainojumu, sacensību vai samērošanos, kā arī ar stereotipiem par vīriešiem un sievietēm. Tas viss tiek kultivēts, kultivēts, kultivēts. Ir interesanti šajā mūzikā ienest kaut ko citu. Tas ir izaicinoši,” pauž mūziķis.
Viņš atklāj, kā nonācis līdz atziņām, kas mainījušas pašu un izvēli. Pēc kopdarba ar mūzikas grupu “Prāta vētra” Gustavo gatavoja savu albumu, ieguldot tajā daudz laika un spēka. “Albums bija mans līdz tam spēcīgākais darbs. Turklāt uzņēmāmies risku uzstāties ar koncertu arēnā “Rīga”, kur bija apmēram 4500 klausītāji. Hiphopa koncertam Latvijā tas ir kaut kas nebijis! Par spīti panākumiem pēc koncerta jutu sevī nomāktību, pesimismu. Nevarēju saprast, kāpēc un ar ko tas ir saistīts,” atklāj mūziķis. Koncerta laikā arēnā “Rīga” viņš bija pieļāvis kļūdu, pirmajā dziesmā nenodziedot divas rindas. Iespējams, ka neviens klausītājs to nepamanīja. Tomēr pašam dziedātājam viss atlikušais koncerts bija pārdzīvojums par īso momentu, turklāt pārdzīvojums turpinājās vairākas dienas. “Nezināju, ko darīt un kā vienoties ar sevi, lai spētu iet tālāk. Kad šādas situācijas arvien vairāk atkārtojās, sapratu, ka ir vajadzīgas zināšanas par pašizaugsmi un garīgo attīstību. Tolaik tās man bija ļoti teorētiskā līmenī,” atzīst Arstarulsmirus.
Pārāk augstu uzlikta latiņa bremzē
Tagad, balstoties uz savu praksi un zināšanām, viņš var stāstīt, kā disciplinēt sevi viegli un ar prieku. Nelielā sarunā iespējams atklāt tikai skatpunktus, kuri var palīdzēt sevis izzināšanas un pašdisciplīnas procesā. Uz jautājumu, vai šis process saistās ar kaut ko patīkamu, reti kurš atbild apstiprinoši. “Skolas gados vecāki visu laiku mēģināja mani mobilizēt un uz kaut ko virzīt, pierakstot dažādos pulciņos. Turklāt man bieži atkārtoja – tev ir jābūt disciplinētam, atzīstot, ka esmu diezgan talantīgs, bet slinks. Kā tas būtu darāms, neviens nestāstīja, bet norādīja – jāsaņemas un jādara,” atceras Arstarulsmirus. Tāpēc veidojās pašdisciplīnas modelis – ir jāsakož zobi un jādara, lai arī negribas un nav viegli.
“Izprotot, kas ir pašdisciplīna un ar to saistīta psiholoģija, ir iespējams nonākt līdz tam, ka sevi disciplinēt nav nepatīkami,” pamato mūziķis. Viņš norāda, ka nav pareizs apgalvojums – pašdisciplīnu ietekmē laika un organizatorisko spēju vai motivācijas trūkums jeb vienkārši slinkums. Tās ir sekas, nevis pašdisciplīnas trūkuma cēloņi. Ja izdodas noskaidrot patiesos cēloņus, tad var mazināt to ietekmes izpausmes. “Pašdisciplīna nav sevis pārvarēšana caur piespiešanu. Ja to darām, tad ar katru reizi to panākt ir grūtāk, jo iepriekš esam pret sevi izturējušies diezgan vardarbīgi,” uzsver Arstarulsmirus. Viņš atzīst, ka pats to ir darījis ilgstoši gan muzikālajā darbībā, gan uzsākot pašizglītību. “Pirmkārt, pašdisciplīna ir sevis iepazīšana. Sarežģījumi bieži vien rodas tāpēc, ka sevi nepazīstam. Tas ir iemesls, kāpēc nereti sākotnēji uzliekam sev pārāk augstu latiņu,” skaidro mūziķis. Viņš stāsta, kā gadījies pašam. Pirmo kompozīciju Gustavo uzrakstīja ļoti ātri. Arī ar skaņu režisoru visu izdevās paveikt jau pirmajā reizē, kas ir retums. Tas nozīmē, ka latiņa tika uzlikta tik augstu, ka mūziķis pēc tam pusotru gadu nevarēja neko uzrakstīt. “Katru reizi, kad rakstīju kaut ko jaunu, bija sajūta, ka tas neatbilst iepriekšējā skaņdarba līmenim, tāpēc pārstāju to darīt. Kad no jauna gribēju atsākt, manī jau dzīvoja bailes no panākumiem, ka atkal izdarīšu kaut ko tik labi, ka pēc tam vēl ilgi nevarēšu sakomponēt kaut ko tik vērtīgu,” skaidro mūziķis.
Svarīga spēja vienoties ar sevi
Viņš salīdzina pašdisciplīnu ar diriģentu, kas orķestrī spēj sadzirdēt katra mūzikas instrumenta spēli, norādot, ka arī mūsos skan daudzbalsīgs domu koris. Turklāt korī ir dzirdama ļoti pretrunīga informācija, tāpēc nav viegli izšķirt, kas mums spēj palīdzēt un kas traucē. Psihologi jau sen ir atzinuši, ka mūsos dzīvo vairāk nekā viena persona. Mainoties apstākļiem, mainās tas, kā mēs redzam sevi un prioritātes, kā arī tas, kā mēs komunicējam ar sevi. “Piemēram, es vakarā izlemju, ka no rīta došos skriet, bet no rīta pamostos un domāju – nekur es neskriešu. Ja esmu viens, tad kāpēc tā mainās lēmumi?” jautā mūziķis. Protams, nekad visu nevar saplānot, jo ik brīdi mainās apstākļi, kurus nevar paredzēt. Tomēr ir jāpieņem, ka daļa mūsu smadzeņu nepieņem un nepieļauj izmaiņas. Turpretim cita smadzeņu daļa vēlas pārmaiņas. Arstarulsmirus to salīdzina ar valsti, kurā vairākās sabiedrības daļās ir līdzīgas vēlmes. Mēs varam izvēlēties, ar kuru no šīm daļām identificēties. Dažs uzskata, ka viņam ar disciplīnu viss ir kārtībā, bet patiesībā ilgākā laikā ir izveidojies ieradums. Tas nozīmē, ka nemaz nav vajadzības sevi disciplinēt, jo to darīt jau ir viegli. Pašdisciplīna izpaužas tur, kur vedam sevi uz diskomforta zonu.
